***
- Vai nu ir attiecības vai viņu nav.
- Nu nē. Tu esi maksimālists. Ir daudz cilvēku, ar kuriem kaut kas skaists bijis, un, pat ja vairs nav kontaktu, tā saikne paliek.
- Bet tev taču var būt ar visiem skaisti! Tikai atliek ar pirkstiņu pamāt ... Vispār tas ir riebīgi.
- (smejas)
- Re kā ne to pateicu. Gribēju teikt, ka tu esi skaista, bet galīgi ne tā pateicās. Eh...

***
- Pēdējā laikā sanāk satikt vīriešus, kas kaut ko man ļoti grib iemācīt.
- Es neko tev negribu iemācīt! Tu jau visu zini. Ā, tev ir daudz vīriešu?
- (smejas) Nav man šobrīd neviena.
- Zini, tev sāpēs, bet es tev pateikšu.
- Pasaki, pasaki.
- Nu, tu esi no tām, kuras prot iekārdināt. Bet tevi ir viegli pamest.


Kailuma fakts dara brīvu, jo vairs nav, ko slēpt. Ir ļoti patīkami tikt apbrīnotai kā krāsai un formai.

Tas brīdis spēlējot, kad viss ir spriegs, tas liek apzināties sevi tiešām dzīvu.

Es nemaz nedomāju par daudz, bet sarežģīju vienkāršo un pārāk pavirši pāršļūcu kompleksajam. Iespējams, mūzika tiešām var pāraudzināt, ja vien pietiek motivācijas sākumkapitāla. Pie intensitātes var pierast pamazām.
Tikai - vai iekšēja pretošanās ir slinkums vai nepiemērotā dabiska atgrūšana?