Viņa ir ragana, kad dejo, viņas acis ir bīstamas, smaidi neko nemaina. Uguns, auksta uguns, koks, viņa atdod visu savu vielu skaņai, solim, ritmam, viņam. Maiga un viegla viņa lido, pieplok un atraujas, apcērtas spriega un cieta, viņa ir skaista, nē, tā nav viņa, bet uguns.

Sviedri un sāpošs ķermenis, duroša elpa, skatiens, kas notur. Velki, nostiepti, spriegi, audi, izvīti, izpīti, piesitiens, apstāšanās, kas dod jēgu kustībai. Viens pret vienu, bet varbūt nav neviena, tikai kusība, kustība, ritms un raksts, kas stāsta neizrunājamo.

Tas ir pārāk skaisti. Tas ir par daudz. Kas vēl ir īsts, kas ir kā vērts? Varbūt labāk mirt kustības centrā, to nepamanot, jo pēc tam nekas vairs nav pietiekams, viss ir tik pelēki nesatiekams. Skaistums, kas dziest zīmējot, dzirkstele naktī, kas neatdzims, kāpēc tā ir skaistāka par visu paturamo, ko tu dod, neturpināma, ko tu sēj, ko audzē vai tikai mirdzi, mirdzi un sadedzini.