Vai manī beidzot varētu ieskatīties arī kāds, uz kuru rodas pretreakcija??

Besī ārā. :D

- Man vienkārši pietrūkst enerģijas.
- Bet viņu nevar dabūt no ārienes.
- Tur jau tā lieta.
- Un tomēr tu viņu gribi nozagt, es taču zinu, tā gan, tā gan...
...
- Es esmu vāja.
- Tu esi ļoti stipra. Sievietes vispār ir daudz stiprākas par vīriešiem. Un tik skaista, kad koncentrējies, tur pilnīgi nomirt var.
- Ai, man ir cita konsistence.
- Tāda ūdenszāles, jā jā. Bet abām lietām ir jābūt mūzikā, ļāvīgumam un cietībai. Un ritms visu laiku ir jātur. Ritms ir visam apakšā.

Un jā, tu dabūsi visu, un tieši tā, kā esi gribējusi. Tieši tik mistisku un neizmantojamu, jā, vēl vairāk un visdrīzāk citos vārdos un garšās, kā prasīts - pasaule iemiesojumus mēlei nepiemēro, piemēro dzirdamības slieksnim un dod tik tālu, cik atvēziena spēks un tik virzīti, cik grožu tvēriens.
Saņem un neviebies, un raudi, ja tev vajag.
(It is the cause, my soul.)
Dziļi ir tā ēze, kur to kaļ, bet man reizēm liekas, ka tur ir iespējams nokļūt.

Before the summer turns to winter, before the dreams will turn to snow.
I see the yellow leaves are falling and soon I know I have to go.

Biedējoši nespēt ieraudzīt savas pavedamības robežas. Tam pat nav tieša sakara ar seksu, bet ar savas identitātes zaudēšanu otra enerģijā un savās pusapzinātajās vēlmēs.
Biedējoši tikt apjūsmotai tādās niansēs, tik nekontrolētā, neapslāpētā tiešumā, bez nodoma, bez funkcionāla izskaidrojama. Pārāk spēcīgi, pārāk neparasti, pārāk dziļi. Ļoti biedējoši. Nezinu, kam.

careful what you ...
Nja.
Atkārtot vēl un vēlreiz.

***

Pa dzīvi viņa gāja jutekļiem,
Ar jušanu, tāpat, uz labu laimi.
Kur nelabumi - gāja apkārt tiem,
Kā sliktam kaimiņam iet apkārt kaimiņš.

Ar jušanu tā prieku atrada,
Uz labu laimi laimi uztaustīja,
Un dzīve pretī iznāca kaut kā
Un tieši tāda, kā jau dzīve bija.

No asins avotiem tā kustējās
Un ļāva sevi nest no brīva vēja,
Un vārdus viņa neprata nemaz,
Jo vārdiem viņa nemaz neticēja.

Bij skaidrs tai tāpat bez vārdiem viss,
Un augums gāja skaists un nesabijies.
Bij viņa skaista tā kā kustonis,
Kas pasaulē nav runāt iemācījies.

Mēs esam kopā tik ilgi, kamēr ugunskurs, kamēr skatienu krustpunkts, un pēc tam mēs atkal izšķirsimies, katrs savā naktī. Mēs mazliet baidāmies viens no otra, gribam būt nepārspēti un atstāt kādu sevis pierādījumu citiem nospiestu pierē, un tad ievilkt miera dūmu vai varbūt iepūst miglas mākonīti acīs. Tā ir mūsu patiesība un mūsu izvēle, un mūsu taisnība, ar kuru mēs te esam, un neviens to neatņems, un nevienam mēs to nedosim nepamanīti grozīt.

Skaisti šķērsgriezumi ledū, skaisti. Bet mēs tos paši sasaldējām, tos, dzīvos, lai varētu par tiem runāt, lai tie lieki nekustētos un nebūtu saistāmi ar mums pašiem, vismaz ne vairāk, kā mēs to esam ar mieru redzēt.

Es skrienu mežā, viena, un ir tumšs. Ātri un viegli, pāri lapām, cauri ēnām, man nav bail. Audums plīvo, vēss un gluds kļaujas pie miesas, zari to laiž cauri pirkstiem kā ūdeni, tumsas austs, tas nebaidās tvērienu, bet es varētu nomest, un es zinu, ka nebūtu salti.
Viņi mani sauc, es dzirdu, kā viņi maldās ar savām lāpām aiz manis, starp kokiem, kā viņi deg, kā meklē, bet nezina, kas es esmu, un viņi mani mūžam neatradīs.
Es atdzimšu tumsā, no kuras esmu nākusi, atdzimšu stiprāka kā visā tajā, ko viņi deva. Prom no visa, ko esmu devusi viņiem. Varbūt tad kādu rītu es iznākšu mežmalā un varbūt kādā viņu pilī es ļaušu sev likt galvā kroni.
Bet tas vēl ir tālu. Vēl tālu. Es skrienu dziļāk un es skriešu vēl ilgi. Nav noguruma, es skriešu, kamēr izkusīšu, kamēr tumsa mani paņems pie sevis atpakaļ, neprasošā, visu zinošā un neko nestāstošā tumsa. Un kad es būšu atdevusi visu, varbūt tad piedzims kas tāds, ko vērts glabāt.

Un tas, kas ir smalkāks, vai tas ir mazāk patiess? Un tas, kas ir nepielietojamāks, vai tas ir mazāk svarīgs? Tas, kas liek degt un nesilda, uz kurieni tas ved, kāda ir viņa jēga?

Smarža, kas nebaro. Sapņi no zaļa zīda.

Bet viņu es negribētu. Un viņu arī nē. Bet viņu, lūk, jā. Diez, kāpēc? Tāpēc, ka viņš mani negrib? Vai varbūt baltais zirgs?

Saullēkts pamalē un migla virs ezera, erotiski teiksmains kailums bez erotiska konteksta.

Tukšums pēc darīšanas, darīšanas un došanas, nav spēka, klusa iekšēja raudāšana pēc tās mazās, nepaprasītās un neiedotās klausīšanās algas (Marija un Marta, kura ir labākā daļa?), cilvēki, daudz, katrs sevī un tomēr it kā (it kā?) satiekami, bet tik ļoti apnikuši vārdi, ak, pieglausties un uzlikt galvu kādam uz pleca - bet ko viņi padomās, viņi noteikti kaut ko padomās un kaut ko gribēs. Un tad jau viņi ir prom, un man vairs nevajag, un varbūt pat labi, ka tā, citādi es kādu apēstu.

Lai kaut ko nodziedu. Tā skaisti. Tas ļoti glaimo, tiešām, un es jūtu kaut ko, ar ko varu būt vērtīga. Un tad es klausos viņos, un tas ir vēl skaistāk.

Var jau būt ļoti vienkārši. Ļoti vienkārši, procesam ļauties. Tikai kādā brīdī sāk gribēties no viņa aiziet prom, pavisam, prom no visiem vējiem un enerģijām, un ugunīm, vienatnē paklusēt un kad nevar, mazliet jāmirst nost. Tik ļoti maz un tik ātri izsmeļams spēks, es joprojām nezinu, kur dabūt vairāk. Bet tie brīži ar vieglajiem soļiem un spārniem, tie ir tā vērti, tie ir vērti nespēka atslābuma.