Mēs esam kopā tik ilgi, kamēr ugunskurs, kamēr skatienu krustpunkts, un pēc tam mēs atkal izšķirsimies, katrs savā naktī. Mēs mazliet baidāmies viens no otra, gribam būt nepārspēti un atstāt kādu sevis pierādījumu citiem nospiestu pierē, un tad ievilkt miera dūmu vai varbūt iepūst miglas mākonīti acīs. Tā ir mūsu patiesība un mūsu izvēle, un mūsu taisnība, ar kuru mēs te esam, un neviens to neatņems, un nevienam mēs to nedosim nepamanīti grozīt.

Skaisti šķērsgriezumi ledū, skaisti. Bet mēs tos paši sasaldējām, tos, dzīvos, lai varētu par tiem runāt, lai tie lieki nekustētos un nebūtu saistāmi ar mums pašiem, vismaz ne vairāk, kā mēs to esam ar mieru redzēt.