***

Pa dzīvi viņa gāja jutekļiem,
Ar jušanu, tāpat, uz labu laimi.
Kur nelabumi - gāja apkārt tiem,
Kā sliktam kaimiņam iet apkārt kaimiņš.

Ar jušanu tā prieku atrada,
Uz labu laimi laimi uztaustīja,
Un dzīve pretī iznāca kaut kā
Un tieši tāda, kā jau dzīve bija.

No asins avotiem tā kustējās
Un ļāva sevi nest no brīva vēja,
Un vārdus viņa neprata nemaz,
Jo vārdiem viņa nemaz neticēja.

Bij skaidrs tai tāpat bez vārdiem viss,
Un augums gāja skaists un nesabijies.
Bij viņa skaista tā kā kustonis,
Kas pasaulē nav runāt iemācījies.