Atrast centru un lēnām audzēt tā kustību plaukstās, ar spēcīgu, cietu maigumu audzēt.
Tad, kad tas apaļs un paļāvīgs, lēni radīt vidu, tur, kur līs glabājamais, lēnām viņu atvērt, ka viela ļaujas pirkstiem.
Pēc tam malas audzēt, uz augšu celt. Nē, ne par daudz, tad tās saļims un viss no gala būs jāsāk. No jauna centrs, no jauna veidols.
Vai tu būsi gluds? Vai tu būsi tas, kas gribi būt? Sadzirdēt un sadzirdētu radīt pēc tēla un līdzības.
Vienmēr var sākt no gala. Jā, tik, skaisti, ka var. Kamēr tas nav sacietējis, un pat sacietējušu var ūdenī atveldzēt un jauna darīt.
Tikai nodedzinātais paliek neatgriezenisks. Tas var tikai palikt un kalpot, un plīst. Un arī tā ir jābūt.

***

Jūlijs. Saule spiež, gribas dzert.
Es sienu ārdu.
Arī valodze kliedz. Bet nevar saprast.
Nevienu vārdu.

Siens kā uguns. Pie visa var pierast.
Ar visu var aprast.
Tikai: vālodze kliedz. Vālodze kliedz.
Gribas vālodzi saprast.

Tā gribas dzert. Tā gribas dzert. Visu par
Ūdens pilienu dotu.
Un vālodze kliedz. Vālodze kliedz. Ko vālodze
Kliedz, es nesaprotu.


***
vasara kļūst jau tik skaista
ka kļūst jau sāpīga
tik pati par sevi skaista
sava un nepiekāpīga

rauj puķes, cik gribi
nekā dabūt, nekā nevar dabūt
vienkārši - stāvi un smejies
un vasaras vidū ir jābūt

jālīgo ar to kopā
un prom jāiet reizē
citādi viss iznāk sāpīgi
un izliekas nepareizi

iet vasara tik skaisti
bail iedomāt
nedrīkst no malas skatīties
jābūt cik var tuvu klāt

jābūt tik muļķiem, tik mīļiem
tik viegliem kā divas smilgas
citādi - apkārt ilgas
sāpes un ilgas

Vai atslēgas vārds tomēr ir vējš? Bez kustības es sasmoku un aizaugu ciet.
Laižu uz riteņa vai eju sava gaitā kaut kur, un gaiss ir visapkārt un cilvēki garām, viņu dažādās sejas un domas, un ir vieglāk elpot. Ja vien ne par daudz un piespiedu.
Jā, bet disciplīnu arī vajag. Baigi vajag. Kaut kādu optimālo nelauzošo dozu.
Ek, vides, nekur nepalieku, padzeros garāmejot un tomēr ilgojos pēc paliekošās atpakaļgaidošās, un tomēr neesmu gatava maksāt atslēgas cenu. Tās atslēgas, kas nav vējš, nja. Vai varbūt man nav naudas. Vai varbūt tomēr ir. Spīd jau, kad cilvēki tuvi un es silta.

Jautājums: Ko iesākt ar bitēm, ka sadomājušas spietot tualetē?
Atbilde: Zvanīties viediem biteniekiem, kas dod pretrunīgus padomus. Sākumā censties nesekmīgi savākt, nomierinoši šļakstinot ar ūdeni un ar nepiemērotu birstīti kasot iekšā spietuvi aizvietojošā miskastē. Kad tas neizdodas (rez: ceturtdaļspiets kastītē; atlikums daudzveidīgos čemuros aiz kanalizācijas trubām un gaisā; 5 dzēlumi), piebērt spaini ar prauliem, aizdedzināt un ielikt apsēstajā telpā. Cerēt, ka neiedarbosies signalizācija un neatbrauks ugunsdzēsēji (neiedarbojas un neatbrauc!)kāsēt un birdināt asaras dūmos un gaidīt rezultātu. Pēc vairāku stundu procedūras konstatēt, ka zummošais žūksnis tomēr praties izlīst ārā pa lodziņu un iekārtoties pažobeles stūrī. Kompromisa variants. Atviegloti nopūsties.
Arī nākamajā dienā netrūkst darba pienākumu - savākt pusapdullušās un no kopīgā bataljona atdalījušās vienības, saslaucīt līķus un spriest, ko iesākt ar īpatnēji apmērus mainošajām ķermeņa vietām un zvārojoši miegainajām sajūtām, kas nāk tām bonusā. Atklāt, ka labs miegs un (varbūt arī) medus uzzieķēšana palīdz pietiekami efektīvi, lai būtu konstatējama uzlabošanās.

Secinājums: mājas svētība ir jauki, ja tikai tā nelien iekšā pa vēdlodziņu.

Acu un jūtu klapju aizsardzība. Tomēr jauki, ka tās krīt pamazām, gudra tomēr tā psihe. Ļoti pat iespējams, ka palēnām sāku jau iepriekš rēķināties un pārvaldīt, ne tikai nešokēties par viņu esamību.
Mazāk zināšanu - mazāk atbildības. Aklos pasaule pasargā. Un tomēr, izrādās, pat bez-ilūzijās ir vieglums. Gan kvalitatīvi cits.
Saprast var tikai to, kas ir pilnībā atzīts. Un/vai otrādi.

Daudz.
Patiesumu var noteikt a) pēc taustes; b) piemērojot kādu tuvākā attāluma sociālo priekšsatu; c) pakārtot vērtību hierarhijai; d)analizējot un aizanalizējot.
Un tomēr, jā, tikai stāsti par, garšviela.

Izmisums ir valdzinošs. Pārāk kārtas caursitošs stāvoklis, lai kaut kas tajā nevilktu. Miers nav tik valdzinošs - valdzinājumam vajag kaislību, un mieram nav kaislības. Bet miers ir brīnišķīgs. Tad jūs var sajust, jo nav, lieki sargājoties, jādomā.
Pat esmu beigusi satraukties, ka nav pastāstāmi.

~
Ak! Tāda apskāviena dēļ teju pat varētu iemīlēties, ja vien viņš tiešām nebūtu par mani krietni jaunāks :D Perfekts. Ciešs, bet ne mazākajā mērā varmācīgs, visā garumā, ne erotisks, lai gan neapšaubāmi dzimumlomas sadalošs. Kaut kas kaķiski elegants un reizē silts, pieskaitot to, ka viņš ir Tiešām Izskatīgs. Arī atbrīvošanās vienmēr ir tīksmīga daļa no procesa. Uff... atrauties IR grūti.

~
Meitenīgie, protams, vienmēr ir citādi. Kaut kas no putnu knābju sabikstīšanas, nevainīgi smiekli un vieglums. Es mīlu viņas rūpīgo maigumu. Tāda lidojoša spēle, un viņa vienmēr ķiķina, kad es pārbaudu, vai viņas kakls arī šodien iesmaržināts ar rozes koku. Ummm... jautājums "kā jums ar orientāciju" gan mēdz gaisā novirmot šādās situācijās.

~
Ļoti uzmanīgs, koncentrēts un ļoti enerģētisks. Laikam tieši no viņa iemācījos, ka apskāviens nav/var nebūt? tikai fizisks pieskāriens. Viņa apskāvienos ir kaut kas ļoti smalks, novērtējošs. Pat ne pašā apskāvienā kā līdznākošājā skatienā. Tajā es vienmēr esmu sieviete, bet vienlaicīgi ārpus dzimuma, un īpaša.

~
Dabisks, vienkāršs. Ne pieglaudīgs, pat nedaudz paraupjš. Lai cik īss, ļoti klātesošs. Viņa vienmēr šķiet iekšēji skanam, tas ir kā turēt rokās daudz spēlētu koka instrumentu.

~
Viņa apskāvieni ir čiepjoši. Tādi aši-ar-pirkstu-medus-podā, un ne jau kurā katrā. Lai gan it kā ļoti uzmanīgi, izsmalcināti un maigi - iekšēji nepatīkami.

~
Savos apskāvienos, kā visur citur, viņa ir ļoti enerģiska, strauja un savā ziņā agresīva. Viņa dala daudz, tie viņai ir simbols, viņa īpaši neklausās otrā un neļauj paspēt saklausīt sevi. Viņas apskāvienos ir kaut kas no bēgoša uzbrukuma.


***
Kompāniskie apskāvieni apskāviena pēc trivializē, un man viņi netīk. Bieži sanāk pavirši parupji.

***
Pusgarāmejošie, puspazīstošie un mazliet stomīgie ir ļoti skaisti. Kā tādi pēkšņi, negaidīti smaidi. Man tikai žēl, kad dažreiz nepaspēju noķert.

***
Forsēti ciešie, tie nu-ka-nožņaugšu ir brīnišķīgi. Viņos ir daudz dzirkstošas spēles un reizē ļoti daudz arī ne-fiziska tuvuma.

Ir svarīgi negribēt iekāpt tai pašā upē, jo īsti veldzējošs ir tikai klātbūtnīgais, pat ja aiztecējušo ūdeņu stāsti šķiet tik valdzinoši skaisti. Tieši - kad jau aiztecējuši. Pasaciņas par vardēm un princesēm, dziesmiņas par ceļiem un vēl citas piedvēseļotas dailes. Tur ir liela daļa bēgšanas no tiešuma, kas man tik ļoti patīk un mākslīgota izmaiņas fiskācija, kas vārdos un sevišķi spilgtos pēctēlos kļūst tik drošticama. Jo īstie spoguļi jau man netīk, tikai tie glaimojoši mijiedarbīgie.

Pārāk daudz pasaules, es saku, man viņa ir par smagu. Nevaru viņu paņemt tā, kā viņa prasās saņemama. Pajūtināties - "kur tu, puķe, gadījies Rīgā, smaržu rauj nost...". Nja. Izlaidusies galīgi.

Lielāku uguni es gribu. Un labāku kompasu.

Darba kārtībā - atrast Īsto darbu. Visas pasaules likumsakarības, savienojieties :D

Umm... vai kāds varētu manā vietā izdomāt, KO es gribu?

Ek.

zemas bija tautu durvis
zarots manis vainadziņis
zaru lauzu ieiedama
zaru lauzu iziedama
žēl man bija tā zariņa
ko nolauzu ieiedama
vēl žēlāki tā zariņa
ko nolauzu iziedama