Ir svarīgi negribēt iekāpt tai pašā upē, jo īsti veldzējošs ir tikai klātbūtnīgais, pat ja aiztecējušo ūdeņu stāsti šķiet tik valdzinoši skaisti. Tieši - kad jau aiztecējuši. Pasaciņas par vardēm un princesēm, dziesmiņas par ceļiem un vēl citas piedvēseļotas dailes. Tur ir liela daļa bēgšanas no tiešuma, kas man tik ļoti patīk un mākslīgota izmaiņas fiskācija, kas vārdos un sevišķi spilgtos pēctēlos kļūst tik drošticama. Jo īstie spoguļi jau man netīk, tikai tie glaimojoši mijiedarbīgie.

Pārāk daudz pasaules, es saku, man viņa ir par smagu. Nevaru viņu paņemt tā, kā viņa prasās saņemama. Pajūtināties - "kur tu, puķe, gadījies Rīgā, smaržu rauj nost...". Nja. Izlaidusies galīgi.

Lielāku uguni es gribu. Un labāku kompasu.