Es skrienu mežā, viena, un ir tumšs. Ātri un viegli, pāri lapām, cauri ēnām, man nav bail. Audums plīvo, vēss un gluds kļaujas pie miesas, zari to laiž cauri pirkstiem kā ūdeni, tumsas austs, tas nebaidās tvērienu, bet es varētu nomest, un es zinu, ka nebūtu salti.
Viņi mani sauc, es dzirdu, kā viņi maldās ar savām lāpām aiz manis, starp kokiem, kā viņi deg, kā meklē, bet nezina, kas es esmu, un viņi mani mūžam neatradīs.
Es atdzimšu tumsā, no kuras esmu nākusi, atdzimšu stiprāka kā visā tajā, ko viņi deva. Prom no visa, ko esmu devusi viņiem. Varbūt tad kādu rītu es iznākšu mežmalā un varbūt kādā viņu pilī es ļaušu sev likt galvā kroni.
Bet tas vēl ir tālu. Vēl tālu. Es skrienu dziļāk un es skriešu vēl ilgi. Nav noguruma, es skriešu, kamēr izkusīšu, kamēr tumsa mani paņems pie sevis atpakaļ, neprasošā, visu zinošā un neko nestāstošā tumsa. Un kad es būšu atdevusi visu, varbūt tad piedzims kas tāds, ko vērts glabāt.