| Nu, patiesībā jau es esmu vienkāršs, pat prasts radījums, tikai sarežģītu sviestu kuļošs pie vajadzības un nevajadzības smukajam garnējumam (un paslīdēšanai). Top-top-top, drošas kājiņas, kamēr nedreb, hm-hm-hm, saprātīga galviņa, kamēr vēji ausis neizpūš, pai-pai-pai, mīļas rociņas, kamēr nesakāro kādam sānā iekniebt. Vispār tāda jauka būtne, kad nav neciešama neliete (pie tam pati to neredzot, savādi gan). |