Nu, pasaules problēmas jau nav tik trakas, ir tikai drusku jāpierod pie tā, ka viss ir mainīgāks un patvaļīgāks nekā ierastā realitāte. Bet emocijas - vot tās gan ir tumša bilde. Tikai reizēm izdodas kaut ko nojaust vai atskārst, bet tāda taustīšanās pa miglu vien sanāk.

Taa jau vairaak taada pekshnji atklaata refleksija par ar sev tipisko komunikaacijas modeli un uzvediibas patterniem, kas to taadu ir izveidojushi. Atrasta tagad slimiiba, kas izraisiija simptomus 'tu sarunaa atstaaj auksta, atsveshinaata cilveeka iespaidu', ' tu paaraak meegjini paareejiem uzspiest savu taisniibu', 'un vispaar, kaapeec tu uz mani spljauj no augsheejaa staava' - saapiigi simptomi situaacijaas, kad nekaadi shaadas veelmes sevii nevari atrast.
Tagad zinu kaiti, nojaushu taas aptuveno rashanaas mehaanismu un varu saakt domaat, ko un vai ar to dariit taalaak. Pashinventarizaacija. Lias budiskais smaids noskanjoja uz pashatklaasmeem :)


Tas, ka pierast var - oi, par to es pat neshaubos :) Vinjsh katraa zinjaa likaas ljoti pieradis pie bezierunu liidzspeeleeshanas. Kas to lai zin, kaa uz to reagjees vienaudzhi - bet vismaz tavaas maajaas jau ir ljoti 'viss ir tieshi taa, kaa tam jaabuut' atmosfeera. Nevis, ka viss ir tik perfekti, ka citaadi nemaz nav iespeejams, vai ka tur dziivotu paarcilveeki, kas nekad nekonfliktee, bet tieshi... cits citam netraucee funkcioneet, viss ir taa labi salaagojies un atradis savu vietu un funkciju. Praktiski pashpietiekama sisteema, kam aarpuse vajadziiga tik taa, shaadiem taadiem jauniem iespaidiem.

Ūja, šitā pateikt. Es labākajā gadījumā teiktu, ka tu esi piesardzīga komunikācijā un visu izlaid caur prātu, pirms ielaist sirdī. A wise precaution :)

Ar laiku esmu iemācījusies runāt mazāk, lai no tā izvairītos. Un pārsvarā izvēlēties runāt ar tādiem, kas par savu saprātu nedrošību neizjūt.