Hei, izrādās ar maziem bērniem ir šausmīgi grūti runāt. Jo īpaši citu pieaugušo tuvumā.

Jo neder pret bērniem tas saziņas modelis, pie kura tu, cilvēks, esi pieradis. Tā nepārtrauktā cīņa, konkurence katrā frāzē... Nebiju pat pamanījusi cik izteikta tā ir, kamēr pretī nenolika tādu četrgadīgu cilvēciņu. Ar viņa pasauli, kurā mans 2+2=4 kļūst smieklīgi nenozīmīgs.

Vai nu tu ej un spēlējies viņa smilškastē, un centies atdot visu savu domu viņa varā, mēģinot uzminēt, kur sasodīts atrodies. (A pamēģini to vēl citu _pieaugušo_ klātbūtnē izdarīt? Vismaz es vairāk kā vienu mimikriju vienlaicīgi uzturēt nespēju, pat neapspriežot, cik nu to pašu vienīgo izdodas.)
Vai arī tāds paliek savā smilšu kastē un mierīgi no ne mazāk augstas vietas skatās uz tevi.
Šā vai tā cīņas nav. Tu esi zaudējis ar to vien, ka uzdrošinies tajā iesaistīties.

Toties sāku aptuveni apjaust savas māmiņas problēmas saskarē ar mani. Lai gan tomēr nē, tā arī nevar, kapitulēt un atzīt bērna smilškasti par pareizāku, lai nu tālāk attīsta pats kā māk un vēl dod pa laikam pagrābties smukas tīras smiltiņas savējai.

Vajag jau to vecāka roku, liekos robus smilškastei aizlāpīt, jaunas smilšu kravas pievest, kaķu kakas palīdzēt aizvākt un ar asiem stikliņiem spēlēties neļaut.