Furious sleep

Furious sleep

of colourless green ideas

of colourless green ideas

Iron Dragon's Daughter. Michael Swanwick. 

crescendo (crescendo)
Šī nav pirmā apskata versija. Pirmās trīs bija pārāk personiskas, pat personīgajai dienasgrāmatai. Dīvaini ko tādu atklāt it kā 'vienkaŗši par grāmatu stāstot', bet.. tā gadās. Ar tik dīvainām grāmatām kā šī - gadās. Un pat uz manas lasāmvielas fona tā ir dīvaina. Bet jā, pārrakstot, pārlīmējot rindkopas, iespējams kaut kas pa vidu ir palicis visai neloģisks.

It wasn't a typical save-the-world fantasy novel--it was, destroy-the-world. (Amazon.com)

Latviski nav. Krievu valodas piekritējiem - pirātiskajās bibliotēkās ir atrodama. Veikalos nav manīts ne krieviski, ne angliski - sūtīju caur ebay.

Tulkojumā gan lasīt nekādi neieteiktu - stāsts, ko rada pliku šajā romānā aprakstīto notikumu virkne, ar īpašu orģinalitāte neizceļas. Vienīgais attaisnojums - atsevišķās detaļas ir pietiekami interesantas un novatoriskas - jo īpaši, ja jaunākus līdzīga stila darbus nav sanācis lasīt ('kas pirmais ienākprātā saraksts' - kaut vai Raisa, Hamiltone, Sapkovskis, Vasiljevs. Lai gan tik oriģināls, atsevišķi ņemts, neviens no šiem nebūs).Tāda stilīgi augstākās šķiras nicinoša (=panciska?) pasaulīte. Maģija ir, un tā ir tehniku uzdzinusi līdz citā jomā vairāk, citā mazāk mūsu ikdienas pasaulei atbilstošajam līmenim. Sabiedrības augstākā šķira ir elfi - estētiski pārāki, nemirstīgi, bet nu maitas tak. Kārtīgi tādi maitas. Rituālus asiņainus ne-elfiem uzspiež un ko tik vēl ne. Sižetam mazsvarīgu seksa un vardarbības aprakstu te netrūkst - sekss ir ērtākais ceļš uz veiksmi alķīmijā(kas ir viens no tehnoloģijas pamatiem. Elektronika, tieši otrādi, prasa pilnīgu absistenciatturēšanos(tehniķi tiek kastrēti). Toties nežēlīgi rituāli nodrošina universālu veiksmi tiem, kas tajos netiek nogalināti.
Bet par spīti krāšņām detaļām - stāstījums nelāgi izceļas ar tempa neieturēšanu, nepūlēšanos noturēt lasītāja uzmanību un piedevām atstāj sasodīti daudz brīvos galus. Iespējams, daudziem tas nepatīk.

Mani, piemēram, nopirkšanas kārdinājumā ieveda aprakstos solītais stils, bet varbūt pat vairāk - publicēto fragmentu piesolītais valodas ritms, lai cik dīvaini tas aŗi nebūtu. Dīvaini tāpēc, ka - it kā takš nav valodas ritms nekāds standartparametrs prozas tekstiem angļu valodā - bet te nu tas gluži vienkārši ir. Noteikti ne dzejas ritms - bet tieši prozas ritms, kas no 'parastas' prozas atšķiras tieši ar to netveramo starpību, kas atmiņā paliekošu telefona numuru atšķir no atmiņā nepaliekoša.

Pēc tam, gluži vienkārši - nozaga domas. Ne jau tikai ar stilu, ne jau tikai ar gandrīz hipnotisko ritmu. Arī ne gluži ar plāni aizplīvurotajiem un pret nepamanīšanu pilnīgi imūnajiem zemtekstiem, kas brīžiem liek kā uzbāzīgi, varmācīgi netīras uztvert epizodes, kur it kā taču nekā seksuāla nav vispār, vien pēc brīža, epizodē kurā ir gan apbrīnojami izlavierējot starp abām traucējošajām galējībām - Kinga Kerijas sterili perverso un Ērkškrūma dziedoņu bailīgi klīrīgo. (Visu cieņu, ja kāds tulks spējis tikt galā ar tādām niansēm, lai gan šaubos, vai kultūras īpatnības to atļauj.) Arī uz dziļākajām alegorijām skatoties (jā, tās tur ir, daudz un neskaitāmos slāņos, ja neļauj prātu jau uzbāzīgajām apklusināt) kaut kā nav vēlmes apgalvot, ka tajaš vien slēpjas stāsta vērtība. Lai gan... varbūt to var saukt arī tā.

Par ko ir "Dzelzs pūķa meita"



Vienas atbildes nav, un nevar būt. Pārāk bieza mērce, pārāk daudz dekorāciju. Bet, viens no variantiem, pavisam vienkārši, atmetot visas dekorācijas - tā ir vīrieša versija par jaunu sievieti. Vidējo aritmētisko sievieti bez vārda - gandrīz Džeinu Do. (Bez do. Vienkārši Džeinu). Tipiski manai un tavai paaudzei - ne īpaši godīgu, ne pārāk centīgu, gana bieži vieglā ceļa meklētāju ar neregulāriem sirdsapziņas uzplaiksnījumiem. Par viņas attiecībām ar pasauli un, protams, pēc fantāzijas pārdošanas kanoniem konstruētajā virsrakstā apsolīto pūķi. Nonivelēt visu līdz cigārismiem droši vien ir pārlieka vienkāršošana, bet noraidīt acīmredzamo arī nav vērts - nu reizēm cigārs tomēr nav tikai cigārs.
"Dzelzs pūķa meita" ir mēģinājums palīst zem ādas tai domāšanai un motivācijai, kas liek saglabāt pašiznīcinošo upura uzvedības modeli un atkārtot to vēlreiz un vēlreiz. Par nodevību un uzticību. Par izvēli starp ļauno, pavisam ļauno un ne tik ļauno - amorālā sabiedrībā, kur morāli pareizu izvēļu vienkārši nav.

Tā ir Alise. Ne brīnumzemes/aizspogulijas, bet amerkiāņu Makdžī. Ar bagātīgiem freidismu, jungismu un kādiem tik vēl ne piparojumiem, jā - bet ar to pašu biedējošu neprātīgo 'bet kaut kas šeit ļoti nav kārtībā'. Ar to pašu gandrīz pārdabisko spēju likt noticēt kaut kam, it kā nenozīmīgam acīmredzami mākslīgajā un neīstajā kopumā. Makdžī Alise spēj pārliecināt, ka jābaidās. Dzelzs pūķa meita spēj pārliecināt, ka esi apmaldījies.

Bet var jau būt, ka vispareizāk ir paziņot, ka "Dzelzs pūķa meita" ir stāsts par manipulāciju - tas būs visprecīzāk, visakurātāk. Pie tam, tas ne tikai ir stāsts par manipulāciju, bet tas pats savās uzmanīgajās un mainīgajās, savstarpēji šķietami izslēdzošajās un tik un tā vienlaicīgi patiesajās puspatiesībās rūpīgi manipulē ar lasītāju. Tas ir stāsts, kura maģijas līdziniecei pavisam reālajā mūsu ikdienas pasaulē tic gana daudzi sevi par racionāli domājošiem uzskatoši mūsu sabiedrības pārstāvji. Par maģiju, kas ir pat mazliet ticamāka par Koelju 'vispasaulrokāssadošanās' - jo tās racionālā paskata pamats ir vieglāk ieraugāms - ja skaties. Tas ir paslēpts tieši tik dziļi, lai tu būtu pāriecināts, ka meklēji. Un paslēpts gana sekli, lai pat paviršs meklētājs garām nepalaistu. Reizēm nevajag daudz, lai noticētu pasakai. Reizēm tā vairs nav pasaka, kam (ne)notici.

"Dzelzs pūķa meita" būs interesanta tiem, kas spēj atrast prieku izklaidējoši intelektuālās spēlītēs - tas gluži vienkārši ir stāsts, kura lielākā daļa slēpjas dažas pārdomas tālāk par grāmatas lapās melns uz balta uzrakstīto. (Un pat ja tavurpāt tas attiecas uz visām grāmatām, tad šeit tas vienkārši ir kaut kādā mākslas instalācijām un perfomancēm pielīdzināmā pakāpē.)

Bet kam īsti to ieteikt? Tas ir par daudz pasaka, lai imponētu filosofiem. Un tajā ir pārāk smaga satura-formas disproporcija, lai tas patiktu fantasy eposu mīļotājiem (kā vienīgo izņēmumu - tiem, kas fantasy lasa tikai, lai izklaidētos par atšķirīgu pasauļu aprakstiem - nu tiem, kas zinātniskās fantastikas vērtību nosaka pēc 'ticamības lēcienu' skaita. )
Kam vēl ieteiktu? Nu nez... Mirt gribošās Veronikas mīlētājiem varbūt? Lai gan nē, šeit tēmas ir citas, un tās pasaku romantikas, ar ko Koelju tik daudzas iemāna sevis citēšanā draugu profilos, krietni mazāk.

Ko vēl tādu pateikt? Ir te zināmās fantasy lasītāju aprindās viegla apsēstība ar visādiem kodiņiem stilā "PG", "PG13", "R" un tamlīdzīgi. Šī ir R. Ne tāpēc, ka 'bezcerīgi traumētu jaunos prātiņus', bet tāpēc, ka jauniem tīriem prātiņiem vienkārši nekāda prieka nebūs. Tēmas par smagām, glazūra un mērcīte prasa kaut kādu minimālo elementāro pieredzi, lai cauri izlaizītos. Vispirms ir jāvar tikt galā ar Lolitu - Dzelzs pūķa meitai ar to ir kaut kas kopīgs. Protams, ne tēma, kuru pirmo par Lolitu runājot iedomājas gandrīz visi, īpaši nelasījušie - bet kaut kas blakustēmās, kaut kas stilistikā.

Comments 

6.-Feb-2007 12:10 pm
solosekss :)
6.-Feb-2007 12:13 pm
man šķiet, ka tur darbojas tādi kā iedomātie partneri, bet nu labi :)
6.-Feb-2007 01:05 pm
Jocīgi, bet Pūķa meitā autors-vīrietis pat par to pamanās filosofēt. Ja kas, atbilde ir apmēram - ne vienmēr, ne obligāti un ne primāri.

Bet tas tur pavisam citur, ne saistībā ar 'a to sauc par celibātu vai absistenci?'. Nea, tas nosaukums ir brutāli vienkāršs "no-sex promise".


This page was loaded Nov 22. 2024, 3:55 am GMT.
hackers counter system TunT counter v=0.09