09.-Nov-2006 ~07.30 pm
Kailu tramvaja sēdekļu rinda man priekšā, apģērbtu dibenu, dupsīšu, pēcpušu neapsegta. Šķietami bezgalīga - sēdekļi vienādi viens otram priekšā, kā starp diviem spoguļiem nolikti.
Neomulīga sajūta.

Ja tā labi padomā, dupsim vajadzētu būt laimīgam - ir takš kur piepildīt kāri pēc atbalsta, bet ne jau tās divas puslodes nosaka domu un vada sajūtas. Arī ne tās divas, kam vārdu mūsvalodā mazāk kā iemauktu bļodiņu izmēru - skaidrs, ka šimpusē visiem skaidrs, ne jau runas orālajām baudām tās tur sabriedušas. Tad jau drīzāk tiešām - lai neliktu hominīdiem atteikties no starp ķermeņiem berzējamām puslodēm, izvloties no citiem hominīdiem atšķirīgu ciltsreizienāšanas stāju.

Ne vienām, ne otrām krunciņu nepietiek. Krunkainās pusloddes sēž augstāk, un liek pārējām justies neērtāk, no neatmiņas dzīlēm izmiglojot šausmu stāstu scenārijus. Par ļauno tramvaju, kas pasažierus uz dīrātavu veda. Par glūnētājiem, kas uzglūn vientuļos vilcienu vagonos (tramvajs-vilciens -vai tad ir kāda atšķirība?). Mazais sazvērestību teoriju ripinātājs jau sāk virpināt sižetus par vairākumu, kas nekļūdās ielecot pirmajā no pieturā sasprūstošajiem trim viena virziena tamvajiem.
Sanāk tādi jauki šausmu stāstiņi. Ne tik konkrēti, lai varētu izstāstīt. Ne tik iekšēji, lai tos sāktu uztvert, kā iespējamos nākotnes scenārijus.



Bet RS tramvaju satiksmes dozētāji ir pārlieku aizrāvušies ar vidējo rādītāju pētīšanu. Reizi 7 minūtēs tomēr nozīmē tramvaju ik pa septiņām minūtēm, nevis trīs gab, ik pa divdesmit astoņām. Statistiķi atradušies.

Un kāpēc telefoncibai tik mazs vārdu teksts ierakstāms? Kā reiz transportā braucot visdīvainākās domas raisās... Tā nu vakar atstāju cik tālu pietika, privātu ierakstu. Pabeigt nācās šodien, pēc atmiņas - gluži tas pats gan nav. Un egoisms ar neļāva likt ar vakardienas datumu.