Šodien Rīga grib būt Londona, Losandželosa, Loujanga. Tumšpelēks mākoņu kvadrāts aizsedzis debesis, vien baltas gaismas drupatas no apmalēm nonāk aptumšotajās ielās.

Svešprātu uzbrukums. Neatkarības diena. Černobiļa.
Iztēle strādā, spļaujot vienu šausmu scenāriju, pēc otra.

Kanāls izgājis no krastiem. Kanāls viļņojas kā jūra starp operu un observatoriju.

Un tad... tad nāk lietus. Nevis uzstājīgais, lēnais rudens lietus, kas nācis lēni un neuzkrītoši aizskalot vasaras grēku paliekas, kamēr visu acis pievērstas krāsainajām lapām augšup (mēs daltoniķi, kam zaļā nav krāsa). Nē, ne tas.

Dušas strūkla ne vienmēr spēj radīt tādu ūdens triecienu pret virsmu kā šī rīta ģeķlietus.
Neaptverama tilpuma spainis, kas izgāsts pār Vecrīgu. Lietus straumes, pret bojātām jumta plākšnēm atsitoties, krīt uz zemi baltā straumē un nenovadot kustības impulsu bruģī, lido atpaka uz mākoņu pusi, vien ceļgala augstumā sākot atkalpadoties gravitācijai un izšķīstot šļakās, šlakatās, šļakatiņās.

Darbinieciņi, kas nekur nesteidzas. Saprotot lietussargu nespēcību pret dabas stihiju, klusi palien zem nojumēm un gaida, kad pāries.

Sen aizlaikos ezeri esot lidojuši pa gaisu un klausījušies. Kad kāds ļaužu izrunāts vārds iepaticies, to pieņēmuši par savu un palikuši tur, pēclaikus gaidot.

Vecrīga šodien klusa. Nerunā neviens. Kanāls pārplūda vēl pirms lietus.