Liepāja.

Rokmūzikas pilsēta.

Pilsēta kurā piedzimstot vējš.


Patiesībā vējš tiek dzemdēts zaļām svītrām klātu milzu stabu galos vietā pavisam netālu no Grobiņas, ar izteiksmīgo nosaukumu "Rolava".
Ieklausies vārdā. Kā neveiklā letiņa izrunāts un latvisko "a" galotni piekabinot transkiribēts "Rollover". Rollover. Rollovera. Rolavera. Rolava. Nē, rotveilera neviena.

Kamēr vēl neesmu piemirsusi, man noteikti bija jāpastāsta, ka, ka ap tiem milzīgajiem bālzaļi krāsotajiem (nu laikam jau lai, eh, ainavā iekļautos. Kāpēc rudenī nepārkrāso?) stabiem ganās tās Īstās Mēnessgovis. Jūrasgovis. Zilās govis, Latvijas Zilās.

Pat mašīnu apturējām, grūti apdzenamajai mājai uz riteņiem ļāvām vēlreiz garām pabraukt, lai tās uz digitālās fotofilmiņas noķertu. (Digitālās filmiņas ir labi. Var bildēt pa 10 reizēm vienu govi, cerot, ka iznāks kaut viena. Bet līkas rociņas jau arī 10 reiž bildēšana neglābs - pa tālu tie ragulopi ganījās, pa tālu... )

Zilajiem teliņiem tuvumā vilna tik mīksta izskatījās - gandrīz vai paglaudīt. Tik teliņi bija aiz virvju žogam apskatei zoo filiālē izlikti, kur neviens neaizraujas ar plāksnīšu atjaunošanu pie voljēriem. Nu un, ka starp melnajiem un baltajiem stārķiem ieklīdusi laimīga pāvu ģimenīte? Nu un, ka tur pat arī stirnēni skraida. Rakstīts stārķi. Tad arī skaties uz stārķiem). Zilie teļi paliek zilie teļi, īstās šova zvaigznes bija vilku bars.


Bet par to pilsētu, kurā vējš piedzimstot, par to pašpasludināto roka pilsētu, kurā visiem mati uz nullīti nodzīti. Bailēs no vēja?
Pilsēta, kurā ērtākais ceļš uz jūru izrādījās caur morga pļaviņu kātojot. Piekritīsi taču - ir sava romantika caur pļavu brist un pie jautājuma 'kas tas tāds, morgs vai' saņemt norādi pacelt galvu uz augšu, sasprindzināt redzi un izlasīt uzrakstiņu uz sienas (Morgs, strādā 24 h diennaktī).
Romantiska pilsēta, jo karstā šokolāde ēdienkārtē pārsteidzošā kārtā uz galda uzbur nevis krūzi ar piena un kako pulvera maisījumu, bet gan biezu, tumšu kausētai šokolādei līdzīgu maisījumu ar mazu putukrējuma cepurīti. Un viesmīli, kas atvainojas, ka vafeles palikušas vairs tik pusotra porcija un tad smaidīga attipina paziņot, ka tomēr būšot veselas divas.

Romantiska pilsēta, kur no vēl brīvajiem pēc bildītes ātri izvēlētais numura iekārtojums izrādījies Ņūorleānas džezam veltīts, kur divi mazi kaķēni sēž uz viesnīcas sliekšņa un nemaz neuztraucas par pāri kāpējiem (un pavisam drosmīgi ieņem mūsu šūpuļkrēslu uz lieveņa nākamajā dienā). (un eh, neprasiet, kāpēc man Ņūorleāna=romantika. Pārāk sarežģīti).


Liepājas jūra viļņojas un puto, atdodama vējam rudenīgos kaitsērfotājus un kaitboardotājus. Liepājas jūras vējš ir apdullinoši skaļš.

Tumsa Liepājā nepiezogas klusītiņām un pamazītēm, kā citās pilsētās. Tā uzklūp, kamēr tu saulrieta gaismas šovu noskatījies dodies pilsētas virzienā.