Pa audēju ielu lāčoja apmaldījusies pīļkaija.
Ja kads piegāja tuvāk, paskrēja tālāk. Mēģināja no mašīnām aizskriet.... Spārnos nepacēlās, pat kad mašīnām pīļkaijas priekšā bija jāapstājas, nevēloties dienu jau no paša sākuma bojāt ar asiņainas gaļas, kaulu, spalvu pankūkas atstāšanu uz bruģakmeņiem.
Pa gājēju bruģi skrēja grūsna kaķene, pielikdama soli, kad pa ielu tuvojās kāds auto, tad palēlinādama, punci gandrīz pa zemi velkot. Ja ne puncis, domātu, ka kaķēniņš -maziņa tāda...
ķermenis kā mežapīlei, kājas - ar pilnām pleznām, bez nagiem, tumšas.
Knābis un galva kā kaijai, izmērs kā ne nu tām vislielākajām kaijām, bet tāda tiešām ļoti liela vārna.