Oh, Dero, you pretty, pretty thing, you.
(The fuck are you doing there, though.)

Also - Y/Y?

Nezinu, varbūt tas man tā tikai šķiet, bet izskatās, ka uz mani krašo viena rimčika kasiere.

Tā, kurš manā frendlistē reiz zināja teikt par frizieru/kosmētiķu/maņikiršu piederumu veikalu kaut kur klusā centra apvidū? Vajadzētu aiziet, bet takš nezinu, kur īsti jāiet.

Iztīrīju māju, pārbīdīju mēbeles, darbistabu atkal pataisīju par darbistabu, pārvācos uz turieni, un tagad sēžu un priecājos. Un visādi citādi būtu baigi labi, bet vienīgā bēda tāda, ka nevaru sevi piedabūt te sākt strādāt. Figures.

Cik veikli izpildījos sarunā ar vīra kungu - mūsu kopīgajam pagātnes pasākumam veltīju apzīmējumu "manas kāzas".
Mjēs. It's all about me me me.

O mein Gott
jeb
my first Brazilian.

Sapņoju, ka ar vīra kungu braucām kabrioletā (iekšējās sajūtiņas saka, ka krāsas ziņā tas varētu būt bijis violets) un man kāds iešāva galvā. Lode iegāja tieši pie kreisās auss un izgāja virs labajiem deniņiem, bet viss ļoti tīri un akurāti, asiņu pavisam nedaudz, un caurumiņi tik mazi, ka pirkstu iebāzt nevarēja (jā, es pamēģināju). Un neko, galvsāpe visai baisa, bet visādi citādi nekādas vainas. Bija gan ar ko radus un draugus pauztraukt, gan lielisks attaisnojums tam, ka neizcepu kūku uz Mīļumiņa ciemošanos. A win-win, really.

Otrajai grāmatai tiku līdz trešajai nodaļai, bet tālāk vairs nevaru izturēt. Zinu, ka esmu no modernās un "stilīgās" literatūras visnotaļ atpalikusi, bet vai tad tiešām tagad visur kā galvenās tēmas ir mīlas trīsstūri, rombi un, diespas, taisnstūra paralēlskaldņi? Nu vienkārši mī un žē, cik var, nu.
Vot i atmetu lasīšanu malā un sāku tā vietā Bafiju no pašiem sākumiem skatīties. Jo tas taču ir pavisam citādi, vai ne. Ha.

Viens liels milzu meh - beidzot taču pielauzu sevi tikt pāri sākuma garlaicībai un aizmocīju Hunger Games pirmo grāmatu līdz beigām.
Būtu ka labāk kaut ko no manas karsti mīļotās Atvudas pārlasījusi, at least it's written well.

Laiks joprojām nav atšķetinājies, un tās ne-šodienas, kas ik pa laikam uzplaiksnī, neliek miera. Šovakar cenšos nenogrimt Jāņos pirms četriem gadiem, bet īsti atkratīties tomēr neizdodas, atkal un atkal kaut kas neredzami aizsit elpu un izsit no līdzsvara, un iekšā tikmēr kārtu pēc kārtas nogulsnējas kaut kas kaucoši ilgveidīgs.
Un ej nu saproti, kam tas viss tagad.

Toties taustāmi reālajās ziņās - vienatnē nupat tikai pusotra diennakts, bet ēšanas paradumos jau par visiem simts esmu atgriezusies savā Brīvības ielas most single periodā.

Nēnu srsly, sāk jau apnikt tas "izeju no mājām, priekšā - cibiņš".

Šodiena būtu daudz labāka, ja ne darbs un vakardienas piedzeršanās ar ķiršu melno balzamu (lai gan oficiāli tādu nemaz neražo, ja), bet ko nu vairs, ko nu vairs.

Brīvības iela vienmēr būs laiks, nevis vieta, un, ja šodiena būtu tad,.

Šodien aizdomāju sevi līdz sirdsklauvēm par to, ka man vienkārši rupji pietrūks laika visam.

Pēdējās dienās tik slimīgs buy all the things! uznācis, ka nespēju vien nopriecāties, ka nav brīvas tērējamās naudas, jo citādi i nemaz nezinu, kā ar sevi galā tiktu.
Un it kā ar to nepietiktu, vēl mieru neliek tā pilnīgi nejauši ieraudzītā soma par - ne vairāk un ne mazāk - simt deviņiem dolāriem. Simt deviņi dolāri, nu, āāā, хрен в сумку вам, pun intended.
(Par hreniem somās runājot, khh.)

How cute is this - MIT pētījums par folijas micēm.

Pieļauju iespēju, ka pēc vakardienas Battle Royale Holivudas The Hunger Games šķitīs pa varavīksnēm dancojoši pūkaini rōzā poniji esam.

Here it is, your moment of Zen WTF - visai brutāli gandrīz noģību savā limfodrenāžas masāžā. Nu kas tas ir, rumpi, ko.
Visādi citādi v. nice, tikai kājas tagad kā pārvārītas nūdeles.

KĀPĒC ES PAR ŠO NEKO NEZINĀJU??

(And yes, this warrants all caps.)

Pēdējo nedēļu esmu izsmērējusies pa laikiem. Vienbrīd ir maija rīts kaut kur uz ceļa starp Ventspili un Jūrkalni, tad atkal agrs pavasaris kaut kur pie Kuldīgas, ar meža zosu pilniem, tikko atkusušiem laukiem, tad jau vēla nakts ziemas vidū Brīvības ielā, kam seko vasaras vakars ar pērkona negaisu Vītolu ielā.
Esmu visur un vislaik, bet tikmēr šodienas bezjēdzīgi paslīd garām.

No sērijas "69% cilvēku var atrast kaut ko divdomīgu katrā teikumā" - nu kamdēļ tā dekorācija viņai uz muguras, nu? Seriously.