Vakar vakarā noskatījāmies arī svaigāko aironmenu, and it sucked.

Also, ja tev pieder seksīgs mocis un tu ar to savu seksīgo moci brauc, kājās uzvilcis krokšus, tev to seksīgo moci vajadzētu atņemt. 'Cause clearly, you have no idea what you're doing with your life.

Braucam mašīnā.
- Nu, un kas tad bija tajā filmā tik awesome?
(Cue fangirly flailing.)
- Kā, kas; all the action, and the space, and explosions, un aktieri, and the space, un tās one-on-one cīņas ainas — my god, were they awesome —, and the spaceships, un galvenais ļaunais bija tik fucking amazing, you know, aktieris, kas Šerloku arī spēlē, and-
- Oh, tad tāpēc tu gāji.
- ... arī.

Vīra komentārs pēc manu šīsdienas plānu noskaidrošanas:
- Only geeks go to Star Trek alone!

Yes, thank you, have we met?

Un tas jau nebūtu maijs, ja mana potīte galīgi neskaidros apstākļos nebūtu notraumēta brūnpelēki zila.

Nezinu gan, cik baudāms Sleepy Hollow būs ne-Bērtona izpildījumā, bet kādas pirmās sērijas trīs noskatīšos noteikti.

Visādi citādi, pagājšnakts sapnī piedzīvoju time loop, kurā ar katru nākamo piegājienu tiku tuvāk mērķa realizēšanai — vajadzēja dzīvā veidā dabūt kaut kādu aziātu skuķi (pamatskolas solabiedrene Vika?) no punkta A uz punktu B. Vienlaikus, protams, bija jāizvairās no ļauno kadru centieniem manu ārkārtīgi svarīgo misiju kā nebūt apgrūtināt, vai nu to beibi vismaz ievainojot vai saindējot, vai arī uzreiz viņu nogalinot un mani savācot uz visas epopejas sākuma punktu, kur — un šis ir pats labākais moments — manas dzīvības pārstartētos, bet tikai pēc tam, kad mani būtu pārbarojuši līdz nāvei. Īsāk sakot, kaut kāds mistisks The Transporter, Se7en un Groundhog Day mashups.
Jā, mana dārgā zemapziņa, es tevi dzirdu, bet man nav ne mazākās nojausmas, ko tu ar to visu man gribi pateikt. Un varbūt tā pat ir labāk.

Pieņemu, kad tad, ja zilums, kuru uzdauzīju pagājušā gada septembrī, vēl nav pazudis, tas ir uz palikšanu.

Ohboyohboyohboy, cik labi, ka to kino brīvbiļeti marinēju jau kuro mēnesi; termiņš beidzas nākamnedēļ, un tieši kā nomērīts — iešu uz otro stārtreku.
(^___^)

"I'm fluent in 3 languages: English, sarcasm and sexual innuendos" — nu gluži vai par mani. (Un tas, ka runāju galvenokārt pati ar sevi jau ir tīri otršķirīgi.)

My inner raging fangirl demands this and my outer moody bitch needs this.

Atliek vien secināt, ka savā emocionālajā un sociālajā attīstībā esmu apstājusies kaut kādā deviņgadīga bērna līmenī, jo lielākoties apkārtējo cilvēku rīcības un motivācijas ir ne tik vien absolūti neizprotamas, bet nereti pat pilnīgi apstulbinošas.
This is why I tend to avoid interacting with people. (Kas, savukārt, situāciju nekādi neuzlabo, bet vismaz beigtu nervu šūnu mazāk gan.)

Nēnulabi, ko tur daudz, šis pavasaris muzikāli man, tātad, būs ne tik vien hiphopa, bet aš pilnīgi hipsteru hiphopa zīmē. Lai jau būtu. Cerams tikai, ka tas nebūs gateway hipsterisms, kas beigsies ar kaut kādiem, nezinu, mamfordiem vai ko jau nu tur īsteni hipsteri klausās, jo kaut kādus sasodītus bandžo gan es nepārdzīvošu.

Diez, sapnī dzirdēta pirmā dzeguze skaitās vai tomēr ne.

Kapakmeņi ar nelaiķu fotogrāfijām uz tiem man nekad nav patikuši, bet, ka jau glabātāji tādu par visām varēm grib likt, šodien secināju, ka bilde ar aizgājēju skaifordžera hudijā ir patiešām labs variants.

Un vēl no rīta grāmatnīcā ar sajūsmā trīcošām ķepiņām apgrābstīju un izšķirstīju Bonda Skyfall uzņemšanas fotogrāmatu. Liela, smaga, bieza, skaista un šim brīdim pārāk dārga. Bū. Kā saka, mums, vilkiem, tik maz laimes.

[Ar velosipēdu braukt tā arī nekad neesmu iemācījusies, bet, kā saka] you never forget how to ride a bike.
Un ar klavierēm ir tieši tas pats.
(Lai gan arī ar tām nekad neesmu braukusi. (Har har.))

Naktī divas reizes pamodos no tā, cik ļoti pirksti sāpēja, un nekādi nevarēju izdomāt, kur rokas likt, lai nekam un nekā nepieskartos.
Rumpi, cik tu dažbrīd tomēr esi kaitinoši traucējošs.

Un vakar arī savu pirmo šīgada tauriņu redzēju. Štrunts par krāsu, bet tas, cik milzīgi trekns tas bija, gan mani pārsteidza.

Neskatoties uz visu tajos jebkad pie- un pār-dzīvoto, maiji man vienmēr ir sasodīti patikuši, tāpēc nevaru nepriecāties, ka aprīlis [beidzot] ir cauri.
(Jo, jāsaka godīgi, kā tāds tas bija līdz kaulam neaprakstāmi draņķīgs (jeb, pārfrāzējot brāļtautiešus, BAD APRIL!!!!!!!).)
Bet ko nu tur vairs. Bygones.

Pagājšnakt atkal biju mūzikas skolā (tagad tā piedomājot, naktīs pārsteidzoši bieži esmu tur). Jāatjāj varbūt tomēr kaut kad tās mūsu klavieres šurp būtu.

Bet es taču esmu līdz nožēlojamībai absurdi liela truša dvēsele.

Melnajai tējai bez cukura zūd pilnīgi jebkāda jēga
jeb
veselīga dzīvesveida sestā diena.
(Nekādu graudaugu/to izstrādājumu, nekādu kartupeļu, nekādu našķu, nekāda cukura dzērienos. Nepietrūkst pilnīgi nekā no iepriekšminētā, izņemot saldu un stipru melno tēju. Mehmehmeh.)

Iz vakardienas deilīšova — "[..] for Americans, Chechnya might just as well be a suburb of Narnia."

Well. Vismaz mans stulbums nav gluži tik acīmredzams.