Pēdējā laikā tik briesmīgi saasināti uztveru citu stulbumu un tumsonību, ka pamazām sāku domāt, ka tā vienkārši ir tā baismīgā kaite, ko par vecumu sauc, kas man te izpaužas. Jo, ja kādreiz es stipri vien no savas melni sačervelējušās sirds dziļumiem ticēju, ka nav nelabojamu muļķu (jo taču nevar tā būt, ka ar pierādāmām lietām deguna priekšā cilvēks ņems un turpinās apgalvot pretējo), tad tagad skaidri zinu, ka ir, un kā vēl ir, agdies, kā ir. Un man tam absolūti nav pacietības, 'cause, unfortunately, you can't fix stupid, and I've got better things to do than rile myself up. Negribu tādiem gadījumiem pat perifēri tuvoties. (Tieši tādā pašā līmenī, kādā negribētu tuvoties kādam, kas iekritis atejas bedrē; you stink, you're covered in shit, and you're contaminating everything and until you go away and fix yourself, I want nothing to do with you. Salīdzinājums, protams, žēli izčākst, saprotot, ka sūdus nomazgāt ir vieglāk, nekā iedzīt kādu nebūt sajēgu idiotā.)
Ko es ar to visu gribēju teikt — attālināšanās no internetu un rīllaifa situācijām, kurās zinu, ka kāds būs neglābjami debils, ir darījusi brīnumus personīgās pašsajūtas uzlabojumu un darbu produktivitātes jomās.

Now, if only there was some way to fix stupid. Ugh.