Teorētiski, būtu tik daudz visa kā, ko stāstīt (kaut vai par to, ka, ja kādreiz mans pildījums sastāvēja galvenokārt no skumjām un brokastu maizītēm, tad tagad, nu, tagad ir pavisam citādi (tagad ir nepelnīta pārākuma sajūta un vesels ananass man vienai pašai, har har), vai arī par to, cik sasodīti forši ir ar paša reizēm tizlajām roķelēm vienu pēc otras tapināt skaistas lietas, par kurām citi elš un pūš (pie tā paša, beidzot mājsaimniecībā ieviesu manekenu; laba lieta vispār), vai arī par to, ka dažs labs vīrs izdomāja moci nopirkt (because why the hell not)), bet, kā saka, ko nu tur par sīkumiem.

Svētdien toties bija maratonu diena — gaišajās stundās negausīgi izrāvu cauri visu Alisi (un tas ir kaut kas tik ļoti vārdos neaprakstāmi līdz sāpēm skaists, like, omg, you guys), un nakti, savukārt, aš līdz pieciem pirmdienas rītā veltījām svaigākajam užasķiku hitam (also v. good).

Batman v Superman bija to vērts kaut vai mūzikas dēļ vien (Hans Zimmer + Junkie XL, I mean, really), nu un specefekti, protams, arī visnotaļ сногсшибательные.
Bet visādi citādi, while my husband's a DC guy, I'm a Marvel kinda girl. Mīļo Sīrupiņ, ko nu.
(However — The Flash gan gribēšu redzēt, because of reasons. (Also known as Ezra Miller.))

[Look to the sky where the sign will be shown, heaven and earth and the king on his throne]

Viss albums ir pure poetry.

Iespējams, labākais alus pasaulē brīnišķīgākais salīdzinājums, kādu ir gadījies lasīt: "shoulders padded like a lunatic's cell". (Tā Malkolms X par zoot suits.)

Also, iespējams, labākais alus pasaulē burvīgākā dziesma, pie kuras aizmigt mīļotā cilvēka apskāvienos.

Lasu Ridliju Vōkeru un priecājos par šo. Tas tomēr ir tik forši, ka cilvēki taisa tādas lietas.

La vita è bella, kā saka, tikai galvā sazin kāpēc kaut kas atkal ne tā saslēdzies, kā rezultātā The Gaslight Anthem pagājušā gada Get Hurt kļuvis par pilnīgi sarkanlapaini saulainu rudeni Mežaparkā, no kurienes uz centru pārvācāmies nu jau pirms gadiem pieciem. Bet lai jau būtu.