Teorētiski, būtu tik daudz visa kā, ko stāstīt (kaut vai par to, ka, ja kādreiz mans pildījums sastāvēja galvenokārt no skumjām un brokastu maizītēm, tad tagad, nu, tagad ir pavisam citādi (tagad ir nepelnīta pārākuma sajūta un vesels ananass man vienai pašai, har har), vai arī par to, cik sasodīti forši ir ar paša reizēm tizlajām roķelēm vienu pēc otras tapināt skaistas lietas, par kurām citi elš un pūš (pie tā paša, beidzot mājsaimniecībā ieviesu manekenu; laba lieta vispār), vai arī par to, ka dažs labs vīrs izdomāja moci nopirkt (because why the hell not)), bet, kā saka, ko nu tur par sīkumiem.

Svētdien toties bija maratonu diena — gaišajās stundās negausīgi izrāvu cauri visu Alisi (un tas ir kaut kas tik ļoti vārdos neaprakstāmi līdz sāpēm skaists, like, omg, you guys), un nakti, savukārt, aš līdz pieciem pirmdienas rītā veltījām svaigākajam užasķiku hitam (also v. good).

"In a book called The Lost Rivers of London, I read about a brass bed found one day in a sewer. To this day, nobody knows where it came from or how it got there.
I bet de Carabas knows."
/Neil Gaiman/

Saņēmu šodien author's preferred text Neverwhere. Oh, happy day.

Kā saka, better late than pregnant never
jeb
atklāju sev bookdepository.

[Look to the sky where the sign will be shown, heaven and earth and the king on his throne]

Viss albums ir pure poetry.

Pagatavoju sava mūža pirmo čili, un pirmajai reizei iznākums stipri vien satriecošs. Nākamreiz moar beans and moar chilli, bet tagad iešu ka laimīgi ieslīgt ēdiena komā.

On a side note — "pirmie kucēni jāslīcina"; what kind of a fucking sicko came up with that??

My new favourite thing — acu ēnas svaigu zilumu krāsā.

Visādi citādi, lavei taisnība, The Expanse series is quite entertaining indeed, pat par spīti tam, ka nav gluži mans iecienītākais žanrs.

Iespējams, labākais alus pasaulē brīnišķīgākais salīdzinājums, kādu ir gadījies lasīt: "shoulders padded like a lunatic's cell". (Tā Malkolms X par zoot suits.)

Also, iespējams, labākais alus pasaulē burvīgākā dziesma, pie kuras aizmigt mīļotā cilvēka apskāvienos.

Lasu Ridliju Vōkeru un priecājos par šo. Tas tomēr ir tik forši, ka cilvēki taisa tādas lietas.

Crocheting Adventures with Hyperbolic Planes by Daina Taimiņa. Huh.

Cik izteikti akūti pagājšnedēļ lasāmvielas izvēle vislaik sliecās par labu "and they all lived happily ever after" variantiem, tik neglābjami ļoti šodien velk uz "rocks fall, everyone dies" versijām. Nu kas tas ir, rumpi, ko, kādu vitamīnu tev tagad vēl trūkst.

Četrās dienās izrāvu visus trīs labirinta skrējējus (sižetiskās loģikas caurumi, protams, left, right, and center, bet izklaidējoši nonetheless, un kaut kā tomēr aizķēra) un esmu jau krietnu strēķi iekš Gone Girl, kas, jāatzīmē, ārkārtīgi viegli un patīkami iet uz priekšu un kas, ja galīgi nemaldos, būs pirmā grāmata kopš visiem Poteriem, gredzenpavēlniekiem un hobitiem, kuru izlasu pirms filmas. Good for me.
(Un fōnā tikmēr jau iekšķīgi spriežu, ko ņemt nākamo, marsieti vai snoukrešu? Snoukrešu vai marsieti? Vat tu dū, vat tu dū, un viss tāds.)

In other news, vīrs aizbraucis un sev līdzi paņēmis arī manu spēju elpot. Bet ne jau tur kaut kādā viktoriāņu romantiskās literatūras veidā, nē, as if. Viss ir daudz nopietnāk — viņš ir pievācis vienīgos darbojošos deguna pilienus.

I can believe that things are true and I can believe things that aren’t true and I can believe things where nobody knows if they’re true or not. I can believe in Santa Claus and the Easter Bunny and Marilyn Monroe and the Beatles and Elvis and Mister Ed. Listen—I believe that people are perfectible, that knowledge is infinite, that the world is run by secret banking cartels and is visited by aliens on a regular basis, nice ones that look like wrinkledy lemurs and bad ones who mutilate cattle and want our water and our women. I believe that the future sucks and I believe that future rocks and I believe that one day White Buffalo Woman is going to come back and kick everyone’s ass. I believe that all men are just overgrown boys with deep problems communicating and that the decline in good sex in America is coincident with the decline in drive-in movie theaters from state to state. I believe that all politicians are unprincipled crooks and I still believe that they are better than the alternative. I believe that California is going to sink into the sea when the big one comes, while Florida is going to dissolve into madness and alligators and toxic waste. I believe that antibacterial soap is destroying our resistance to dirt and disease so that one day we’ll all be wiped out by the common cold like the Martians in War of the Worlds. I believe that the greatest poets of the last century were Edith Sitwell and Don Marquis, that jade is dried dragon sperm, and that thousands of years ago in a former life I was a one-armed Siberian shaman. I believe that mankind’s destiny lies in the stars. I believe that candy really did taste better when I was a kid, that it’s aerodynamically impossible for a bumblebee to fly, that light is a wave and a particle, that there’s a cat in a box somewhere who’s alive and dead at the same time (although if they don’t ever open the box to feed it it’ll eventually just be two different kinds of dead), and that there are stars in the universe billions of years older than the universe itself. I believe in a personal god who cares about me and worries and oversees everything I do. I believe in an impersonal god who set the universe in motion and went off to hang with her girlfriends and doesn’t even know that I’m alive. I believe in an empty and godless universe of casual chaos, background noise, and sheer blind luck. I believe that anyone who says that sex is overrated just hasn’t done it properly. I believe that anyone who claims to know what’s going on will lie about the little things too. I believe in absolute honesty and sensible social lies. I believe in a woman’s right to choose, a baby’s right to live, that while all human life is sacred there’s nothing wrong with the death penalty if you can trust the legal system implicitly, and that no one but a moron would ever trust the legal system. I believe life is a game, that life is a cruel joke, and that life is what happens when you’re alive and that you might as well lie back and enjoy it.
/American Gods by Neil Gaiman/

(Jo dalīties ar random gabaliņiem ir tik labi, kā man nupat bija tā laime tikt atgādinātai.)

Šodien atklāju, ka vecākais tetovējums pēc popkorna izmet alerģisku reakciju. Pārējie gan neko.

Also, noskatījos The Maze Runner. Bija labs, bet tagad ir jaunas problēmas — jāizlasa visas grāmatas.

Speaking of Stars — atšķirībā no Trek, pret Wars esmu stipri vien vienaldzīga, lai neteiktu vairāk, bet šis pat man varētu patikt:

Atrasts cibās un no šejienes pievākts;
āāā, cik brīnišķīgi:

без ложной скромности замечу
я гениальный человек
а то что ничего не создал
так я был занят и болел
(© better days).

Sajūsmas pilnas bikses, nu, tiešām.

Pagājšnakt sapņoju, ka pa šķēlēm smuki sev nograizīju visu gaļu zem kreisā ceļgala, lai paliek tikai kauls. Nez, tas laikam tāpēc, ka pirms gulētiešanas lasīju romantiskas muļķības par soulmeitiem, ja?

Visādi citādi sestdienas žūpošana bija reti jauks pasākums, kura laikā, pašai to nemanot, tā ir izdevies kāju atdauzīt, ka tas baisā paskata uzpampušais asinsizplūdums tagad pat guļot nav tā iekārtojams, lai nesāpētu. Iedzimtā veiklība un grācija strikes again, vienvārdsakot.

Pēdējās dienas kaut kā pilnīgi nejauši un tajā pašā laikā pārsteidzoši regulāri sanāk izvēlēties lasāmvielu, kurā vismaz garāmejot ir pieminēti zemesriekstu sviesta cepumi (then again, tikpat un pat vēl biežāk lasu par visāda veida zarnu izlaišanām — nereti tajos pašos cepumu gabalos —, bet nu, kā saka, that's neither here nor there), un tā rezultātā tagad čuķ ņi vai acīs cērt, kā vajag tādus pie drīzākās varēšanas izcept.
Tajā pašā laikā lieliski apzinos, ka pastāv vismaz 80% iespējamība, ka nebūšu spējīga apēst pat vienu no tiem nelaimīgajiem cepumiem (tā vienkāršā iemesla dēļ, ka man riebjas zemesrieksti jebkādā to agregātstāvoklī, kas nav svaigi lobīti, bet vienmēr nez kāpēc šķiet, ka varbūt tomēr tā nepatika ir pārgājusi, varbūt tomēr šis konkrētais zemesriekstainais objekts nebūs šķebinošs; yeah, as if). (Tieši tāpat es ik pa laikam uzraujos uz kaut ko ķirbjainu; blergh.)
Ko man tagad darīt, un kā man tālāk būt, īsāk sakot, ja.

Un vai jūs zinājāt, ka vismaz piecas dzīvo būtņu grupas neatkarīgi viena no otras tā vienkārši ņēma un izdomāja evolvēties krabjveidīgās formās? Es, piemēram, vēl pirms trim dienām nezināju.
("One of the many attempts of Nature to evolve a crab" (L. A. Borradaile), how cute is that.)