Daždien dzīvoju vairāk lasāmvielā nekā jebkur citur (and I'm more than fine with that), bet nu jopcik, kāpēc man tik ļoti patīk tieši viss visiekšplēsīgākais, nu, kas tas ir.
(These stupid tragic idiots have ruined my life.)

Kapakmeņi ar nelaiķu fotogrāfijām uz tiem man nekad nav patikuši, bet, ka jau glabātāji tādu par visām varēm grib likt, šodien secināju, ka bilde ar aizgājēju skaifordžera hudijā ir patiešām labs variants.

Un vēl no rīta grāmatnīcā ar sajūsmā trīcošām ķepiņām apgrābstīju un izšķirstīju Bonda Skyfall uzņemšanas fotogrāmatu. Liela, smaga, bieza, skaista un šim brīdim pārāk dārga. Bū. Kā saka, mums, vilkiem, tik maz laimes.

Pareizāk jau laikam būtu bijis otrādi, bet ko nu vairs; vakar noskatījos filmu un šodien izlasīju grāmatu.
Tagad, ja tik ļoti rīkle nesāpētu, aiz sirdssāpes varētu ķerties pie saldējuma spainīša.

Ugh, I need brainless visual stimulation, rīt vienkārši atkritīšu dīvānā un blenzīšu filmas.
A to pēdējo 2-3 nedēļu lasīšanas tempi (nebiju slinka, parēķināju - vidēji 120k vārdu dienā) ir mazliet iekšķīgi nogurdinājuši.

Šodiena ir that moment when you finish a book, look around, and realize that everyone is just carrying on with their lives as though you didn’t just experience emotional trauma at the hands of a paperback. Bet tas nekas. Pieņemu, ka pēc atjēgšanās ar vienu ziemas tēju un pāris šokogabaliņu cepumiem būšu gatava paveikt pat kaut ko taustāmi produktīvu.
Fingers crossed, tā teikt.

Code Poems - dzeja kodē[tā]jiem.

Brīnišķīgas 50 Shades of Whatever recenzijas:
uno,
dos,
tres.