Teorētiski, būtu tik daudz visa kā, ko stāstīt (kaut vai par to, ka, ja kādreiz mans pildījums sastāvēja galvenokārt no skumjām un brokastu maizītēm, tad tagad, nu, tagad ir pavisam citādi (tagad ir nepelnīta pārākuma sajūta un vesels ananass man vienai pašai, har har), vai arī par to, cik sasodīti forši ir ar paša reizēm tizlajām roķelēm vienu pēc otras tapināt skaistas lietas, par kurām citi elš un pūš (pie tā paša, beidzot mājsaimniecībā ieviesu manekenu; laba lieta vispār), vai arī par to, ka dažs labs vīrs izdomāja moci nopirkt (because why the hell not)), bet, kā saka, ko nu tur par sīkumiem.

Svētdien toties bija maratonu diena — gaišajās stundās negausīgi izrāvu cauri visu Alisi (un tas ir kaut kas tik ļoti vārdos neaprakstāmi līdz sāpēm skaists, like, omg, you guys), un nakti, savukārt, aš līdz pieciem pirmdienas rītā veltījām svaigākajam užasķiku hitam (also v. good).

Well hello there

jeb

skatos And Then There Were None.
(Is good.)

Whoever decided that, instead of 10 like the first three, the last season of Banshee should only be 8 episodes — dishonour on you, dishonour on your cow.

Un, ka jau par skatāmvielu iesākts, vōrkrafts bija ļoti baudāms.

Vīrs vakar sūdz bēdu:
- Pilnīgi lieki iztērēju 18 eiro.
- What? Why?! That's usually my job!
*ba dum tss*

Visādi citādi, Hardcore Henry bija sasodīti foršs (par spīti tam, ka kārtējo reizi nostiprināja manu nepatiku pret first-person spēlēm (es vienkārši nesaprotu, kā var izturēt to ierobežoto redzesloku, jo taču nevar, nu)), bet gan jau kapteinis būs vēl foršāks. (Turam īkšķus, jo biļetes jau iepirktas, oboioboioboi.)

Par skatāmvielu runājot, Rectify ir kaut kas sasodīti skaists.

Kamēr vīrs tautās aizbraucis, tikmēr man spainis saldējuma un iekrātā Walking Dead pussezona. How awesome is that. (Very.)

Batman v Superman bija to vērts kaut vai mūzikas dēļ vien (Hans Zimmer + Junkie XL, I mean, really), nu un specefekti, protams, arī visnotaļ сногсшибательные.
Bet visādi citādi, while my husband's a DC guy, I'm a Marvel kinda girl. Mīļo Sīrupiņ, ko nu.
(However — The Flash gan gribēšu redzēt, because of reasons. (Also known as Ezra Miller.))

Varētu visi darīt kā amazone un netfliki un seriālus izlaist sezonu klasterīšos, nevis pa sērijai [labākajā gadījumā] nedēļā. (I mean, cik mēneši jāizcieš, kamēr sakrāj visu zombiju sezonu, seriously.)
Jo tas, ka pēc vīkenda Daredevil maratona rindā jau gaida arī visa Bosch otrā sezona, vakarus padara krietni vien izklaidējoši piepildītākus.

Also, parīt pusnakts seanss Betmena/Supermena svaigākajam gabalam, and not gonna lie, I'm expecting an epic shit show. (Plus vēl tas, ka gandrīz trīs stundas būs jāpavada jaunajos fōruma eko ādas krēslos. Eko āda, my ass (pun fully indended); tās būs nepilnas trīs stundas, sautējoties dermantīnā. Can't wait. Ugh.)

Ak, Longmire, kamdēļ tu man tā; esmu tikusi līdz otrās sezonas vidum un nespēju vien nopriecāties par to, cik viņiem tur, Vaiomingā, nepieklājīgi skaisti, kad izrādās, ka filmēts viss ir faking Ņūmeksikā.
Vismaz mūzikas un stōrīlaina sakarībā tamlīdzīgas vilšanās varu negaidīt, bet nu vienalga. Ņūmeksika!

Ir dzirdēts, ka dzīvē visam jābūt līdzsvarā, kā sakarībā, lai atsvērtu to, ka šoreiz sanācis perfektākais ķiršu pīrāgs ever (ar ideālu cukura garoziņu, pildījumu īstajā konsistencē, un vispārībā perfektu garšu kombināciju), skatos svaigāko Teen Wolf. (It's so bad, you guys, āāā. So bad.)

Akšausmas, cik ļoti pēdējam Vinam Dīzelim vičhanterim vajadzēja Konstantīna režisoru.
(But get this;
- Uhh, yeah, so we can't get the Constantine guy, but we did manage to find someone who looks a lot like him, only younger.
- Perfect!)

Jāsaka, kā ir — best Christmas ever.
Pirmkārt, tik garšīgi gatavoju, ka tamdēļ vien sevi noprecēt varētu, un, otrkārt, brīnišķīgi ikvakara kinoseansi līdz trijiem naktī (svaigākais Tarantino kā jau Tarantino, bet akšausmas, cik sasodīti skaists bija The Revenant, āāā).
Treškārt, par saņemto dāvanu vispriecīgākais, protams, bija kaķis.

No Sicīlijas tik ļoti pielipusi tā viņu universālā standarta sejas izteiksme, ka vēl tagad vaļā netieku, un nupat jau pašu sāk pamatīgi kaitināt.
Bet visādi citādi, la vita è bella — brīvdienām ne tikai skatāmliste gatava (The Hateful Eight! The Revenant! Jessica Jones! Galu galā, visi hobiti un gredzenpavēlnieki!), bet arī ēdamliste izplānota (ar uzsvaru uz garšīgi, daudz un vēl), un it kā ar to visu vēl nebūtu gana, pastāv vismaz 80% varbūtība, ka šogad pirmo reizi kopdzīves laikā mums būs egle (I fucking love Christmas trees! ^__________^). Kā te lai nečanelē savu iekšējo pārlaimīgo pīrāgģīmi, nu.

Bijām uz The Force Awakens, kura laikā pat nepaspēju nogarlaikoties. (A glowing review, I know; bet tas tikai tāpēc, ka jāgaida nākamgada stārtreka trešā sērija, oboioboioboi.)

Pamazām piebeidzu iekavētos seriālus, tātad, ja, un Banshee, monamūr, pēc tavas trešās sezonas trešās sērijas esmu precīzi šāda. Well played (and written, and directed, and cut, and produced).

Būšana citur ir nenoliedzami forša padarīšana, bet bez tā uz-no posma gan es mierīgi varētu iztikt. Tagad arī, mantas jau daudzmaz savāktas, čumedāns ar gandrīz sešiem litriem suvenīru (dažnedažāds alhōls, kas gan cits) sapakots, darīt īsti nav ko. Jāēd vietējie mandarīni, jādzer bezkaunīgi lēts vīns un jāskatās seriāli, kas gan cits atliek. (Speaking of, The Man in the High Castle pirmā sezona bija v. nice; The Last Kingdom arī.)

Tā kā ar mani neviens nākt negribēja, uz Spectre biju viena, and it was quite beautiful.
(Also, kā tas nākas, ka nevienam, ko pazīstu, nepatīk Kreiga Bonds? I don't understand you, people.)

The Blacklist skatīšanās sākusi iegūt mazliet nepatīkamu piegaršu, jo, vot, sēžu, apceru, cik labi Lizijai tie otrās sezonas blondie mati izskatās salīdzinājumā ar pirmās tumšajiem, un iekšā sāk uzdarboties "a varbūt man arī uz gaišiem pāriet" sajūta. Un tas nekad labi nebeidzas. Плавали, знаем.

Iekš Black Mass bija pārsteidzoši labs Džonijs Deps (pārsteidzoši tāpēc, ka pēdējos, oh, I dunno, desmit gadus laikam, viņa piegājiens aktierspēlei ir izskatījies pēc pretty much "Džonijs Deps tēlo Džoniju Depu, kas izliekas par [insert name here]).

I ne mēnesis nav pagājis, kā esmu tos otros avendžerus noskatījusies.
Jāsaka, kā ir — a bit meh-ish.

Visādi citādi, kamēr man pagājšnakts sapņos visādas glupības rādījās, vīram kaut ko stipri vien jauku izsnieguši — nakts vidū pamodos no tā, ka man blakus viens miegā smejas. So cute.

Also, the fuck were Doktōra svaigākās sezonas pirmās divas sērijas;
also also, neskatos jau otro hokeja spēli pēc kārtas, un viņi kā par spīti jau otro pēc kārtas ņem un uzvar. Not cool, guys.