Bijām uz ļoti brīnišķīgu Marsieti; iesaku visiem. (Jo красота vienkārši.)

Daredevil pirmās sezonas galvenā ļaundara aktierim, lūdzu, visus iespējamos apbalvojumus, jo nu Jesus fuck, šitik pretīgi notēlot ir jāmāk.

In other news, šorīt nācu pie atklāsmes, ka manā pasaulē ir iestājies akūts melnu džemperu deficīts, so, without further ado — esi sveicināta, adīšanas sezona.

Cik maz vajadzīgs, lai dienu sāktu ar sajūsminātu tirināšanos — biju jau gandrīz aizmirsusi par šo jaukumu, bet velti, jo beidzot ir turpinājumi: viens un divi. Yes, please.

Izdomāju, ka vajadzētu beidzot tomēr noskatīties pēdējos atriebējus, ibo pirmajā piegājienā vienkārši ņēmu un aizmigu. (Lai piedod man Džeimss Speiders; esmu pārliecināta, ka viņa balss tēlojums bija ne vairāk un ne mazāk kā lielisks.) Bet tad atcerējos, ka tieši tāda pati bēda mani savulaik piemeklēja arī otrā kapteiņa saistībā (un tāpat pirmā, kā vēlāk atklājās), un vai tādā gadījumā es maz spētu skatīties un pienācīgi novērtēt tos pašus atriebējus, nezinot visu pieejamo movie-verse juniversa backstōriju? Promska ne! Līdz ar to — esi sveicināta, mana jaunā aktuālā skatāmliste. We're gonna have so much fun together, I can already tell.
(Bet vispār jāsaka, ka man daudz labāk patīk Mārvela X-Men nodaļa.)

Also — kāzu sešu gadu jubileja, bitches! Kā paps mēdz teikt, это вам не пуп царапать, попой ёжиков давить. Indeed.

Oh. my. gawd, you guys, kādu iespēju svaigākajā terminatorā garām palaiduši.
I'm off to dive into some crossover fanfiction, kthxbye.

UPD.: There is none! How can it be, wtf, wtf, etc, etc.

Kamēr vīram tikšanās ar Latvijas žīdmasonu lōžas galveno, ē, žīdmasonu (tā to laikam sauc, ja (true story, bro)), mani piemeklējis indecision 2015 — šovakar skatīties Makbetu vai varbūt tomēr paturpināt pirms krietna laika novārtā pamesto Strike Back. No vienas puses — Šekspīrs, bet no otras — hot men blowing shit up.
Hmm.

So. Bijām uz Mad Max. Un nupat noskatījāmies Kung Fury. Un tagad es pat nezinu, kā pēc visas šīs epikas lai aiziet gulēt.

Tā kā vakar skatījos Hobitu, šodien konditorēšanas cīņā devos, rūķu kaujas saucienus skandinot. Faking fak, bezglutēna milti, es jūs ienīstu.

Also, this.

Nez, iekš Holivudas filmām ir arī kāds zinātnieks, kas obzervē pa gabalu un nevis rīkojas "ooh, look at the shiny" stilā
jeb
noskatījāmies Europa Report.
Nēnulabi, Prometeju tāpat nepārspēja.
(Also, mana lasāmvielas tematika transcendē mediju robežas.)

Ex Machina bija v. nice indeed, bet, tā kā dzīve diemžēl un joprojām nav rožu dārzs, programmas turpinājumā hokejs. Fucking death group, nu.

Viena no ikdienas lielākajām problēmām — ja es šuju, nevaru lasīt, bet, ja lasu, es nevaru šūt. Ko nu darīt, kā man tālāk būt, un viss tāds.
(Un nē, audiogrāmatas nav risinājums; apģērbu šūšana ir pagalam nepateicīga multitāskošanai. Mehmehmeh, vienvārdsakot.)

Bet toties pozitīvajās ziņās — šī ir tā vēsturiskā diena, kad mūsu mājsaimniecībai pievienojas projektors. Ak, draudziņi, kā es tagad pa visu guļamistabas sienu skatīšos stārtrekus un Pacific Rim, āāā!
(Speaking of, par Zapp Brannigan joku smējos ilgāk, nekā tas būtu strikti pelnījis, tas pats ar uz ērģelēm aizmigušo Zimmera kungu.)

Pēdējās naktis staigāju pa dzintaru noklātām pludmalēm, nevaru pabeigt vidusskolu, jo neeju uz fizikas un bioloģijas stundām (wtf, zemapziņa), netieku ārā no puspamestiem pagrabiem un, pati savu smilkstu pamodināta, vairākkārtīgi mostos no murgiem, kuros neesmu spējīga pakliegt. (Šis gan visdrīzāk tamdēļ, ka cītīgi maratonēju The Blacklist; pēc White Collar beigām manā seriālu pasaulē bija uzradies akūts FIB konsultējošu cepuroti dirsīgu noziedznieku iztrūkums, kuru tagad jūtos laimīgi aizpildījusi. The little things, vai ne.)

Noskatījāmies vakar Exodus: Gods and Kings, un, pirmkārt, why would anyone do that (gan to filmu skatīties, gan vispār tādu taisīt), un, otrkārt, pilnīgai laimei pietrūka vien divu diskleimeru pašās beigās:
"No Hebrews were harmed in the making of this movie"
un
"Don't let your head injuries go unchecked; untreated head trauma often leads to religion".

Bet nu vispār ugh.

Noskatījāmies vakar The Imitation Game.

- What about us, are we normal?
- Kā kuru dienu.

Esmu noskatījusies Hart of Dixie pirmās trīs sērijas un jau laižu slienu par seksīgo redneku galvenās varones garderobi. Paredzu daudz estētiska baudījuma pilnu vakaru manā tuvākajā nākotnē.

Noskatījāmies vakar What We Do in the Shadows, un līdz pat filmas pēdējai minūtei netiku vaļā no galvā nonstopā skanoša sajūsmināta nu faking idioti, nu.
Deviņi no desmit, srsly.

Bijām uz ārkārtīgi satriecošu Interstellar. Iesaku visiem. Uz pēc iespējas lielāka ekrāna. (Because you're worth it!)

Vakar noskatījāmies Lucy, kas, pirmkārt, bija vizuāli ļoti forši uztaisīta un, otrkārt, pilnīgi nejauši izrādījās otrā filma pēc kārtas, kurā tika apspriests tas, cik ierobežotas, for lack of a better word, ir cilvēka smadzenes. Tagad pilnīgi nezinu, šovakar tēmu turpināt vai tieši otrādi, piemeklēt kaut ko pilnīgi pretēju.
And anyway, arī ar visiem ierobežojumiem, redz, var uzmeistarot krutākās protēzes ever.

Noskatījāmies vakar visnotaļ piemīlīgu postapokaliptisku mākslīgā intelekta robotu (jā, piekrītu, pietrūka citplanētiešu) filmiņu Autómata, kurā mani vislaik ārā no sliedēm sita robotu runā izmantotie mašināriuma saundtreka skaņu efekti.

Šodien ir brīnišķīga diena, kurā visu pasludinu sev par godu esošu. (Jo īpaši svaigāko supernaturāli, ouboiouboiouboi.)

Also, this:

(Also, zem bildes ir dziesma, ļ., ļ. skaista dziesma.)