Šodienai tā gribas suši, ka vai acīs cērt, tad nu pētu, ko īsti un no kurienes varu pasūtīt, kad tieku līdz šim brīnumam — Russian Roll. Siļķe! Bietes! Siers! Burkāni! Āāā! Jāatzīst, kaut ko tik eksotisku nebiju gaidījusi.

Ir dzirdēts, ka dzīvē visam jābūt līdzsvarā, kā sakarībā, lai atsvērtu to, ka šoreiz sanācis perfektākais ķiršu pīrāgs ever (ar ideālu cukura garoziņu, pildījumu īstajā konsistencē, un vispārībā perfektu garšu kombināciju), skatos svaigāko Teen Wolf. (It's so bad, you guys, āāā. So bad.)

Pagatavoju sava mūža pirmo čili, un pirmajai reizei iznākums stipri vien satriecošs. Nākamreiz moar beans and moar chilli, bet tagad iešu ka laimīgi ieslīgt ēdiena komā.

On a side note — "pirmie kucēni jāslīcina"; what kind of a fucking sicko came up with that??

Achievement unlocked: sarkano lēcu zupa beidzot izdevusies stipri vien ideāla.

Visādi citādi, tā gribētos kaut ko paspēlēt, ka teju vai acīs cērt, bet viss tik nesmuks, viss tik nesmuks. Skaidrs jau, ka pēc Bastiona kaut ko vizuāli līdzvērtīgu varētu būt grūti atrast, bet nu tomēr. Why so ugly.

Jāsaka, kā ir — best Christmas ever.
Pirmkārt, tik garšīgi gatavoju, ka tamdēļ vien sevi noprecēt varētu, un, otrkārt, brīnišķīgi ikvakara kinoseansi līdz trijiem naktī (svaigākais Tarantino kā jau Tarantino, bet akšausmas, cik sasodīti skaists bija The Revenant, āāā).
Treškārt, par saņemto dāvanu vispriecīgākais, protams, bija kaķis.

Pirmkārt, cilvēki ir stulbi, otrkārt (nekādi nesaistīts ar pirmkārtējo), tā jau nebūtu mamma, ja katrreiz, kad runājam, vairāk vai mazāk nepazāģētu (jo kā gan es citādi zināšu, ka viņi mani mīl, vai ne) un, treškārt (visādi saistīts ar visu, because it's PIE), ir klāt persiku pīrāga cepamā sezona, oboioboioboi.

Also, have become the sodding Goldilocks of teas; mājās ir 11 dažādi melnās tējas veidi un maisījumi, no kuriem šobrīd neviens negaršo un nespēj aizvietot manu joprojām nekur nedabūjamo rīta tēju. First world problems, vienvārdsakot.

Ar pirmā stāva virtuļiem un blakusmājas kebabnīcu sadzīvojām bez mazākajām problēmām, bet, kopš tajā pašā kebabu mājā no otras puses picērija ievācās, mein Gott, es laikam pēdējos pāris mēnešos esmu apēdusi vairāk picas, nekā pa iepriekšējiem desmit gadiem kopā ņemot.
Case in point — pirmdienas pusvienpadsmitos vakarā piemeklē bads? Kāda runa, jāiet pēc picas.
Ugh.
Bet nu neko, šodienas ēdienkartē tamdēļ visādi frukti. Un pāri palikusī pica.

Tā kā vakar skatījos Hobitu, šodien konditorēšanas cīņā devos, rūķu kaujas saucienus skandinot. Faking fak, bezglutēna milti, es jūs ienīstu.

Also, this.

Esmu beidzot uzvarējusi tās ellīgās šausmas, kas ir bezglutēna milti (I hope you're proud of what you've created, Satan), un varu ne bez pamatīga lepnuma paziņot, ka man pirmoreiz mūžā ir sanākusi brīnišķīgi izrullējama bezglutēna pīrāga mīkla. Drinks all around!
(Tas, ka akūtas sajūsmas uzplūdā savu rabarberu pīrāgu biju paguvusi aizlīmēt, pirms atcerējos, ka iekšā vēl sviests bija jāliek, jau ir stipri vien sekundāri.)

My kingdom for a decent cup of tea; nevienā Rīgas tējas bodē vairs nav mans rīta maisījums dabūjams. Cruel and unusual punishment, citu vārdu nav. (Un ja vēl būtu par ko.)

Pateicoties savai caurumainajai atmiņai, nācās izcept savu hipsterīgāko konditorejas izstrādājumu yet — bezglutēna vegānu burkānkūku. Well. It better taste good, is all I'm saying.

Divas trešdaļas pagājušās diennakts pavadīju miegā, and it was glorious.

Visādi citādi, šis ir kļuvis par manu ikvakara drinku un veiksmīgi aizstājis visus citus našķus, so, iesaku izmēģināt. (Garšvielas gan ņēmu pa piektdaļai no minētā (jo kur es citādi to visu samaisītu, trīslitru burkā? yeah, I don't think so), šķidrumus normāla izmēra krūzei vajag pa 2/3 cup jeb kādiem 175 ml, tēju, attiecīgi, divas tējkarotes, garšvielas — 1/3 tējkarotes. Un četrus gabaliņus brūnā cukura. Un tad tas viss ir tik nenormāli garšīgs, ka spēj tik katliņu mazgāt. Srsly, try it.)

Behold, šīgada pirmais rudens cepiens:



Jau tagad gara acīm redzu, kā rīt no rīta, vienā rokā turot tā gabalu, bet otrā — tējas krūzi, ierāpšos atpakaļ vēl siltā migā, āāā. ^_____^

Rakstu, nodzēšu, rakstu atkal, pēc brīža arī to izdzēšu, atkārtoju procesu atkal un atkal, un tad vēlreiz.
Īsumā — iekšā atkal uzpeldējušas visādas draņķības (jā, zemapziņa, fuck you very much), kā [netiešā] rezultātā esmu uzšuvusi pasaulē seksīgāko un foršāko peldkostīmu, ilgi gribēto kleitu un svārkus, bet virtuvē tikmēr smaržo citronkanēlīgi muskatriekstains persiku pīrāgs un vista tomātbazilika maskarpones mērcē. Esmu aizņemta un trenēju savus nedomāšanas skillus, vienvārdsakot.

Galvā juceklis un nepareizi savienojumi gan tiešā, gan pārnestā nozīmē — pirmkārt, šorīt piefiksēju, ka, zobus birstējot, regulāri gadās izspļaut iepriekšējā vakarā notīrītās acu kosmētikas klekšus, un, otrkārt, šoreiz rabarberu pīrāgam pieliku zemenes, kā rezultātā pēc pirmā apēstā gabala dabūju neizskaidrojamu Ziemassvētku sajūtu. Go figure.

Visādi citādi, vakar divu nedēļu periodā bija otrā diena, kad beidzot vairs nav rausteklīgu pārsitienu sirdsdarbībā, un, protams, ko citu tad varētu darīt, ja ne pirms aizmigšanas sastresoties par mūžīgo laika trūkumu. Kā gan citādi.

Man ļoti garšo ēst, bet jāsaka godīgi, dažbrīd tā mūžīgā ņemšanās ar ingredientu pirkšanu un mājāsstiepšanu, viss gatavošanas process un pēc tam vēl trauku mazgāšana tā nosit jebkādu ar ēdienu saistītu entuziasmu, ka es varētu dienām, nedēļām un varbūt pat mēnešiem ēst daudzmaz vienu un to pašu, ja vien tas būtu ātri, vienkārši un pietiekami veselīgi.

And lo and behold — there it is.

Bet tad atkal — man tik ļoti garšo ēst.

Vakarvakarā izcepu vēl vienu pīrāgu, ceturtdaļu gultā apēdu un laimīgi ieslīgu ēdiena komā. Sajūtu arvien lielāku dvēselisko tuvību ar Vinčesteru Dīnu, jo nu tiešām, pie really is better than cake. (Also, this.)

Citās ziņās — so much want, dodiet divus, vēl jo vairāk, ka šodien pie g-daktera jāiet, un vēl vēl jo vairāk, ka tas tieši hokeja laikā. Ugh, parts, you better be in tip-top shape, what with the sacrifices I make.

Beķerejkonditorēšana nu jau pārsniedz vīkendus
jeb
like, omg, you guys, cik es garšīgu rabarberu pīrāgu šodien izcepu.

Šodien esmu:
• bijusi iepirkties;
• uzšuvusi svārkus;
• uzšuvusi džemperīti;
• izcepusi ķiršu pīrāgu (Dean Winchester would wholeheartedly approve);
• padzīvojusi grīdas dzīvi;
• nopelnījusi vakaru gultā šokolādes saldējuma bļodas un ziepīgu vilkaču kompānijā.

Izlēmu vadīties pēc principa "go big or go home" (un, tā kā jau biju mājās, atlika tikai pirmais variants), un izcepu septiņas plātis zemesriekstu sviesta cepumu. Pati pagaršojusi vēl neesmu, bet vīra kungs saka, ka esot awesome, so eksperimentu pasludinu par izdevušos un līdz ar to jūtos godam nopelnījusi dīvānā slinki izgāzušos vakaru hokeja pavadībā. Jesss.