Rakstu, nodzēšu, rakstu atkal, pēc brīža arī to izdzēšu, atkārtoju procesu atkal un atkal, un tad vēlreiz.
Īsumā — iekšā atkal uzpeldējušas visādas draņķības (jā, zemapziņa, fuck you very much), kā [netiešā] rezultātā esmu uzšuvusi pasaulē seksīgāko un foršāko peldkostīmu, ilgi gribēto kleitu un svārkus, bet virtuvē tikmēr smaržo citronkanēlīgi muskatriekstains persiku pīrāgs un vista tomātbazilika maskarpones mērcē. Esmu aizņemta un trenēju savus nedomāšanas skillus, vienvārdsakot.

Pēdējās pāris dienas dzīve bija šainīga, un vecāki atlikti, bet nekas, tagad viss ir atgriezies normālajās sliedēs, un vecāki ir šainīgi, bet atlikta, savukārt, ir dzīve, protams, un nav vairs ne spēka, ne gribēšanas pat iekšķīgi kaut kā reaģēt (ja nu vienīgi ar kādu nebūt "man to jau vajadzēja paredzēt" variantu).
Īsāk sakot, biju vislaik klusībā, vainas apziņas nomocīta, naivi cerējusi, ka pēc vecāku nāves (un te seko vainas papildporcija par to vien, ka atļaujos tādu domu skaļi izteikt) beidzot varēšu dzīvot tā, kā gribu, un darīt, ko vien gribu, vairs nejūtoties vainīga (jā, joprojām; tā vien šķiet, ka te īsti vietā būtu kāds joks par katoļiem) par to, ka tas nesaskan ar mīļoto vecāku ekspektācijām, bet hei, viens telefona zvans, un arī šo domu es varu atmest, jo, kā izrādās, ja es neizdarīšu to un šito, viņi pat nomirt, kur nu vēl kapā gulēt, mierīgi nevarēs.
Paldies, es jūs arī mīlu.

Un es vēl te pirms pāris gadiem brīnījos, no kurienes tie mani mentālie fakapi nāk. Ha.

Šodiena bija tik ļoti burtisks Morana People will kill you. Over time. They will shave out every last morsel of fun in you with little, harmless sounding phrases that people use every day, like: 'Be realistic!', ka burtiskāk vairs nav kur.

Bet nu vismaz vakardienas The Stag bija absolūti brīnišķīgs. (Ar pagalam neizprotamu vērtējumu, though.)

Gribētos tomēr piekopt to visu slavināto piedošanu un aizmiršanu.
Un jā, lai gan, citējot vecu joku, neesmu es ne Jēzus, ne arī Alcheimera slimnieks, jūtu, ka būtu uz to spējīga.

Ar visu to, cik daudz spēka un nozīmes tiek piešūts vārdiem, nekam no tā nav necik un nekādas vērtības, ja pats nekusties pateiktajam līdzi, bet ar to līdzkustēšanu arī nereti tāds real-life mainsvīpers vien sanāk — bail uzrauties uz kaut ko vēl sliktāku par jau pastāvošo situāciju, kā rezultātā beigās šķiet labāk stāvēt uz vietas un nedarīt neko. (Un te vietā papildiespēja "zvans draugam". (Tikai cik tieši daudz var atļauties uzkraut citam, ja pats ar savām iekšām un jucekļiem netiec galā. (Ugh, feelings, vai ne.)))
Vienvārdsakot — kur ir mans rokbotoms, kuru izmantot par stabilu pamatu spožās nākotnes būvēšanai, ko.

In other news, pagājšnakt sapnī ļoti veiksmīgi un visnotaļ asprātīgi, if I do say so myself, diskutēju par tēmu reliģija vs. ateisms. Nav jau tas sliktākais variants, bet varētu gan tomēr manus slaktiņsapņus atdot.

Skabargas un baļķi, saprotams, visiem zināmi, bet tikai tad kāpēc atkal un atkal uzraujies uz viena un tā paša un kāpēc vēl joprojām nevari saprast, ko tieši citi tev acī baksta.
Cilvēki.

Visādi citādi —
- You don't even really have friends.
- That's so not true, I do have friends!
- Imaginary ones don't count.
Well. Starp citu, ja.

Neskatoties uz visu tajos jebkad pie- un pār-dzīvoto, maiji man vienmēr ir sasodīti patikuši, tāpēc nevaru nepriecāties, ka aprīlis [beidzot] ir cauri.
(Jo, jāsaka godīgi, kā tāds tas bija līdz kaulam neaprakstāmi draņķīgs (jeb, pārfrāzējot brāļtautiešus, BAD APRIL!!!!!!!).)
Bet ko nu tur vairs. Bygones.

Pagājšnakt atkal biju mūzikas skolā (tagad tā piedomājot, naktīs pārsteidzoši bieži esmu tur). Jāatjāj varbūt tomēr kaut kad tās mūsu klavieres šurp būtu.

Esmu iedzīvojusies savā pirmajā tetovējumā un virtuves grīdā ar tējas krūzi iztriektā robā. (Pēc pirmā acu uzmetiena šķietami nesaistīti punkti, bet. (Bet.))
Un, ja skaidri zinu, kas jādara ar pirmo, tad par otro gan nav ne mazākās nojausmas. Laikam jājauc būs kaut kad visa grīda ārā.
(And yes, we did use to have some heavy-ass crockery.)

Bet, kā sacīt jāsaka, sūds ar visiem sūdiem; man tikmēr ir pēdējās trīs The Big Bang Theory sērijas un vesela krējumsiera-ābolu kūka vienai pašai. (Vismaz līdz tam brīdim, kad vīrs no mēģinājuma pārbrauks.) Good times.

Karstasinīgi zvēriņi būdami (dažbrīd stipri vien burtiski; vakar dažam labam korpusa temperatūra sasniedza aš 39,7), mana mentālā dauntaima rezultātā pēdējās dienās esam sasituši vienu čaiņiku (not cool, labs čaiņiks bija), divas mazās glāzītes un vienu krūzi, kā arī pa radiatoru izsmērējuši kausētā siera paciņu. Bet nu neko, shit happens, kā saka.

Un pēc vakardienas cītīgās mūzikas klausīšanās šodien spranda nogurusi.

Pēdējā laikā arvien biežāk atjēdzos pati sevi bremzējam uz jebkādu pozitīvu sajūtiņu pilnīgu izbaudīšanu. Jo pārāk ilgstoši viss ir tāds, kāds tas jau nu ir, un kuru katru brīdi jābūt rāvienam lejup.
(Ar visu to, kas man daždien galvā notiek, atskārsme, ka vēl pie visa esmu laimīgas bērnības produkts, liek teju vai nobīties.
I mean.)

It's not about forcing happiness, it's about not letting sadness win.

/Uz diezgan saistītas nots - aizmirsu šorīt savu homeopātisko fitoterapeitisko antidepresantu iedzert, bū.

Cilvēki negrib, lai citi būtu laimīgi, cilvēki grib, lai citi attaisnotu uz viņiem liktās cerības, tas arī viss.

Ir dienas, kad viss ir labi, bet ir arī tādas, kas negaidot parauj zem ūdens, un tad nezini, ne uz kuru pusi kulties, ne arī to, kāpēc vispār to vajadzētu darīt.
Vakardiena un šodiena ir tuvāk tām pēdējām.

No šūpolēm izrāpos tikai ap četriem, jo līdz tam ne uz ko vairāk par tukšu skatīšanos uz tālumā esošo meža pamali vienkārši nebiju spējīga. Pār galvu bezgalīgas baltkuprainu mākoņu rindas, aiz kukurūzas lauka vienmērīga šosejas šalkoņa, un ņirboši saulstari uz pusaizvērtiem plakstiņiem. Today in a nutshell.

Postsīkreti jau tāpatās nereti aizķer za živoje, bet pirms mēneša pieglabātais vēl arī šodien ieliek acis slapjā vietā.
/Stulbā iekša, ne, ko nu muļķojies./
Un patiesībā nekas nav mainījies; kā pirms gadiem astoņiem kaut kas nemanāmi nogāja no sliedēm, tā vēl šobrīd tas pats kaut kas ik pa laikam sagriežas, apgriežas, uzmutuļo un saduļķo visu visapkārt, un beigās ej nu saproti kas ir kas, ja nemaz nezini, ko gribi, bet negribētā saraksts tikmēr stiepjas garāks un garāks.

Esmu beidzot apzinājusies savas pirmās tintes. Ar to tad pagaidām arī jāpietiek.

Šodiena gan beigās izrādījās a minor glitch esam, bet nekas. This too shall pass. Rīt viss būs atkal labi.

Laiks joprojām nav atšķetinājies, un tās ne-šodienas, kas ik pa laikam uzplaiksnī, neliek miera. Šovakar cenšos nenogrimt Jāņos pirms četriem gadiem, bet īsti atkratīties tomēr neizdodas, atkal un atkal kaut kas neredzami aizsit elpu un izsit no līdzsvara, un iekšā tikmēr kārtu pēc kārtas nogulsnējas kaut kas kaucoši ilgveidīgs.
Un ej nu saproti, kam tas viss tagad.

Toties taustāmi reālajās ziņās - vienatnē nupat tikai pusotra diennakts, bet ēšanas paradumos jau par visiem simts esmu atgriezusies savā Brīvības ielas most single periodā.

Brīvības iela vienmēr būs laiks, nevis vieta, un, ja šodiena būtu tad,.

Šodien aizdomāju sevi līdz sirdsklauvēm par to, ka man vienkārši rupji pietrūks laika visam.

Pēdējo nedēļu esmu izsmērējusies pa laikiem. Vienbrīd ir maija rīts kaut kur uz ceļa starp Ventspili un Jūrkalni, tad atkal agrs pavasaris kaut kur pie Kuldīgas, ar meža zosu pilniem, tikko atkusušiem laukiem, tad jau vēla nakts ziemas vidū Brīvības ielā, kam seko vasaras vakars ar pērkona negaisu Vītolu ielā.
Esmu visur un vislaik, bet tikmēr šodienas bezjēdzīgi paslīd garām.

All dressed up (in a white straightjacket).
Bija pirms kāda mēneša mīļotie vecāki ciemos atbraukuši. Tā jau pats par sevi tas nebūtu nekas ievērības cienīgs, ja vien nebūtu uz ciemošanās beigām mamma vairākkārtīgi atvainojusies par to, ka man pāri nodarījusi. Man iekšķīgi nozibsnīja the blank look of wtf, bet nu neko, lai jau būtu.
Aizmirsu līdz pat pagājušās piektdienas vakaram, kad paši bijām pie manējiem aizbraukuši. Viss labi līdz pat prombraukšanai, pirms kuras atkal tā pati atvainošanās ar vēl papildus piebildi - ka tāpēc, laikam, man tik grūti bijis.
Vot i tagad nesaprotu. Tas, diez, domāts par visu to, ko līdz šim esmu (vai, pareizāk sakot, neesmu) izdarījusi, vai arī tomēr kaut ko pavisam citu? Un - ja tā - tad par ko? (Un - ja tā - vai es maz gribu zināt, kas tas ir?)
Īsāk sakot, iekšējais fakaps joprojām dzīvs un vesels.