Ar visu to, cik daudz spēka un nozīmes tiek piešūts vārdiem, nekam no tā nav necik un nekādas vērtības, ja pats nekusties pateiktajam līdzi, bet ar to līdzkustēšanu arī nereti tāds real-life mainsvīpers vien sanāk — bail uzrauties uz kaut ko vēl sliktāku par jau pastāvošo situāciju, kā rezultātā beigās šķiet labāk stāvēt uz vietas un nedarīt neko. (Un te vietā papildiespēja "zvans draugam". (Tikai cik tieši daudz var atļauties uzkraut citam, ja pats ar savām iekšām un jucekļiem netiec galā. (Ugh, feelings, vai ne.)))
Vienvārdsakot — kur ir mans rokbotoms, kuru izmantot par stabilu pamatu spožās nākotnes būvēšanai, ko.

In other news, pagājšnakt sapnī ļoti veiksmīgi un visnotaļ asprātīgi, if I do say so myself, diskutēju par tēmu reliģija vs. ateisms. Nav jau tas sliktākais variants, bet varētu gan tomēr manus slaktiņsapņus atdot.