Tā arī vēl neesmu sevi iedresējusi nebesīties par neizbēgamām lietām tuvākā vai tālākā nākotnē, abet vajadzētu, oi, kā vajadzētu Skārletas "par to domāšu rīt" piegājienu iemācīties.

Pēdējā laika sapņos atkal izdzīvoju ar nāvi pārstartējamas laika cilpas, absolūti mierīgi uztveru slepkavības sev apkārt (slaktiņsapņi atgriezušies!) un piestrādāju kā kaut kāda supervillain kalibra noziedznieka personīgā asistente. Alrighty.

In other news, ja Džeksons kādreiz taisītu Silmarilliona ekranizāciju, Vins Dīzels gribot tēlot Melkoru. Āāā. [*heavy breathing*]

Que pasa, zemapziņa; pagājšnakt jau otro reizi dažu dienu laikā sapnī ņēmu un nomiru.

Bet visādi citādi, ja man dod iespēju izvēlēties gaisa atsvaidzinātāju vīra melni matētajai badass sporta mašīnai, loģiski, ka es ņemšu to, kas ir varavīkšņaini spārnota vienradža paskatā. Duh.

Pēdējās naktis staigāju pa dzintaru noklātām pludmalēm, nevaru pabeigt vidusskolu, jo neeju uz fizikas un bioloģijas stundām (wtf, zemapziņa), netieku ārā no puspamestiem pagrabiem un, pati savu smilkstu pamodināta, vairākkārtīgi mostos no murgiem, kuros neesmu spējīga pakliegt. (Šis gan visdrīzāk tamdēļ, ka cītīgi maratonēju The Blacklist; pēc White Collar beigām manā seriālu pasaulē bija uzradies akūts FIB konsultējošu cepuroti dirsīgu noziedznieku iztrūkums, kuru tagad jūtos laimīgi aizpildījusi. The little things, vai ne.)

Pagājšnakt sapnī bija neaprakstāmi brīnišķīgs action, kurā, pirmkārt, biju vīriešcilvēks un, otrkārt, iedzīvojos virs potītes nocirstā kreisajā kājā. (Viens ar otru gan diezgan nesaistīti, jāpiezīmē.)

Pagājšnakt sapņoju, ka staigāju pa ūdeni. Un, šķiet, ne pirmo reizi.

Stipri vien dīvainas beigas maigi dabstepīgas Ave Maria pavadībā gan, bet visādi citādi The Signal bija baigi smuki uztaisīts.

Toties kāda gaļa man šonakt rādījās viena nelaimīga oda dēļ, ak, draudziņi, ja vien jūs zinātu.

Aizpagājšnakt sapnī vajadzēja intervētājai nosaukt piecas īpašības, kas mani vislabāk raksturo. Divas, sitmannost, neparko neatceros, bet pārējās trīs bija, attiecīgi, gudra, pieklājīga un viltīga.
Yes. Quite.

Pagājšnakts vidū pamodos pārbijusies, jo tieši pirms tam sapnī kādam uztraukti stāstīju, ka "there's a little girl looking in through my window". Mm, yes, mazi bērni, scary shit.
Scumbag brain, nu, kā citādi lai to nosauc.

Tā kā vakar pirms aizmigšanas skatījāmies dokumentālu filmiņu par Černobiļas apgabalu, klusībā pie sevis jau paredzēju, ka sapņos varētu visādas stulbības redzēt.
Tā arī bija — dabūju eksāmenu pie Aldonkuļa.
Jesus fuck, kad tas reiz beigsies, akšausmas, akšausmas.

Pagājšnakt sapnī izraisīju kādas puspazīstamas grūtnieces sašutumu, paziņojot: "I'm an atheist; there is no God."
Quite true, quite true.

Reiz jau par šito čīkstēju, zinu, bet nu vienalga — kad bija astoņsimtie ibumetīni dabūjami, vot, tad bija dzīve. A to tagad ar astoņām četrsimtā tabletēm saujā jūtos teju vai absurdi.

Pagājšnakt sapnī toties atkal klaustrofobiski riebīgas šaurības un milzu sniegputeņi. Varbūt tāpēc arī šorīt ar sāpošu kaklu pamodos.
Bet vispār — kur ir mani slaktiņsapņi, zemapziņa, aļo.

Sapņos pēdējā laikā vienas vienīgas postapokalipses, apšaudes, nāvējoši grauzēji un pašsadedzināšanās vien, bet IRLā tikmēr Perfekto Uzacu diena. Līdzsvaram, es tā pieņemu.

Pagājšnakt sapņoju, ka pa šķēlēm smuki sev nograizīju visu gaļu zem kreisā ceļgala, lai paliek tikai kauls. Nez, tas laikam tāpēc, ka pirms gulētiešanas lasīju romantiskas muļķības par soulmeitiem, ja?

Visādi citādi sestdienas žūpošana bija reti jauks pasākums, kura laikā, pašai to nemanot, tā ir izdevies kāju atdauzīt, ka tas baisā paskata uzpampušais asinsizplūdums tagad pat guļot nav tā iekārtojams, lai nesāpētu. Iedzimtā veiklība un grācija strikes again, vienvārdsakot.

Pret higiēnas sapņiem teorētiski man nebūtu nekādu iebildumu (garlaicīgi, jā, protams, bet ne tas sliktākais variants), ja vien katrreiz, kad sapnī tīru zobus un spļauju putas izlietnē, tādēļ reālajā dzīvē nenoslienātu pusspilvenu. Pēdējā reizē vēl arī visu roku nopludināju, nu, so not cool.

Pagājšnakt sapņoju, ka sapņoju, ka satiku vidusskolas solabiedreni, tad pamodos un domāju, ka obligāti jāatceras, un tad pamodos un domāju, ka obligāti jāatceras. Sure, why not.

In other news, nelaimīgi raustīgais plakstiņš joprojām nelaimīgi raustās, vīra kungs ik pa brīdim izplūst wrecking ball dziedājumos, un labākajiem un daudzveidīgākajiem apakšveļas piedāvājumiem sanāk uztrāpīt tieši tad, kad fiziski neesi spējīgs sevi normāli ne iz-, ne apģērbt, kur nu vēl paveikt to vairākas reizes pēc kārtas, lai kaut ko nebūt piemērītu. Dzīve kā dzīve, īsāk sakot.

Pagājšnakt atkal biju vidusskolā; šoreiz Aldonkuli tikai satiku gaitenī, bet stresoju toties nelaiķes ķīmijas stundā. Progress?

Well, this one's new — pagājšnakt sapnī seksīgā vīrieša sadaļa tika aizpildīta ar bezkreklainu Mikaelu Telkvistu. Nav, protams, ne mazākās nojausmas, kas viņam patiesībā zem tā vārtsarga ekipējuma darās, bet, ja ir kaut uz pusi tas, ko piegādāja mana zemapziņa, it's very nice, very nice indeed. Do like, gimme more.

In other news — būt introvertam, kā izrādās, esot nepareizi. Man ir jāgrib socializēties vienmēr, visur un ar visiem. Sure. Thanks, but no, thanks.

Pagājšnakt sapņoju, ka biju rakstījusi kaut kādu lielu pārbaudes darbu, kurā nulle punktu un līdz ar to arī viszemākā atzīme man bija sadaļā "Humora izjūta".

Jūtos aizskarta vēl tagad.

Bet tā taču ir dziļi ieēdusies trauma, ja man vēl tagad, praktiski desmit gadus pēc vidusskolas, sapņos joprojām Aldonkulis ar savām algebrām rādās.

In other news, tarsālā tuneļa sindroms visnotaļ veiksmīgi pārdzīvots. Uz priekšdienām gan jāpierauga, ka potītes nevar tik bezrūpīgi pret visiem iespējamiem stūriem dauzīt. Who knew.

Pagājšnakt graciozi lēkšoju pāri atlocekļotiem cilvēku torsiem, nocirstām rokām un kājām un nenosakāmas izcelsmes asiņainām ķeskām, kas bija izmētātas sazin kādos apakšzemes bunkuru tuneļos, pa kuriem dzinos pakaļ ne ta' vainīgajam slaktētājam, ne ta' nākamajam upurim.
Pirms gulēšanas, jāatzīmē, klausījos melanholisku klaviermūziku un adīju zeķi.

Pagājšnakt sapnī atradu četrlapu āboliņu un dabūju divas lodes vēderā. Balansam, es tā pieņemu.