Teorētiski, būtu tik daudz visa kā, ko stāstīt (kaut vai par to, ka, ja kādreiz mans pildījums sastāvēja galvenokārt no skumjām un brokastu maizītēm, tad tagad, nu, tagad ir pavisam citādi (tagad ir nepelnīta pārākuma sajūta un vesels ananass man vienai pašai, har har), vai arī par to, cik sasodīti forši ir ar paša reizēm tizlajām roķelēm vienu pēc otras tapināt skaistas lietas, par kurām citi elš un pūš (pie tā paša, beidzot mājsaimniecībā ieviesu manekenu; laba lieta vispār), vai arī par to, ka dažs labs vīrs izdomāja moci nopirkt (because why the hell not)), bet, kā saka, ko nu tur par sīkumiem.

Svētdien toties bija maratonu diena — gaišajās stundās negausīgi izrāvu cauri visu Alisi (un tas ir kaut kas tik ļoti vārdos neaprakstāmi līdz sāpēm skaists, like, omg, you guys), un nakti, savukārt, aš līdz pieciem pirmdienas rītā veltījām svaigākajam užasķiku hitam (also v. good).

Veģetējam pa mājām, neko nedarīdami, kad piemeklē bads. Nekā jēdzīga ledusskapī nav, kā rezultātā vīrs cenšas mani pielauzt, lai eju pēc picas; man slinkums.
- Nu kamōn, hanī, it's not that hard. I do harder things all the time.
- I do harder things, too. One of them is yours.

Bet visādi citādi, ja nu ir kaut kas, no kā baidīties, tā pavisam noteikti ir tā iespējamība, ka kādā jaukā dienā es pavērtu muti, bet atskanētu mana mamma. Jesus fuck, nu un kā lai te beigās neizaug viens liels milzu fakaps, nu.

Noskatījāmies vakar The Imitation Game.

- What about us, are we normal?
- Kā kuru dienu.

Vīrs:
- Būt sievietei ir ļoti grūti, visu laiku gribas vai nu kādu piekaut, vai arī kaut ko nopirkt.
Yours truly:
- Right, right. And it's so hard being a man, too, you either want to fuck someone all the time, or — oh, wait, that's it.

Well, this one's new — pagājšnakt sapnī seksīgā vīrieša sadaļa tika aizpildīta ar bezkreklainu Mikaelu Telkvistu. Nav, protams, ne mazākās nojausmas, kas viņam patiesībā zem tā vārtsarga ekipējuma darās, bet, ja ir kaut uz pusi tas, ko piegādāja mana zemapziņa, it's very nice, very nice indeed. Do like, gimme more.

In other news — būt introvertam, kā izrādās, esot nepareizi. Man ir jāgrib socializēties vienmēr, visur un ar visiem. Sure. Thanks, but no, thanks.

Labprāt uzzinātu, kā esmu pamanījusies pa nakti uz deguna, tieši starp acīm zilumu dabūt.

Abet visādi citādi — life is life (na nā nā na na), un, kad vēl apzināti atceras pie savas iekšķīgās melni nīgrā rūgumpoda būtības regulāri piestrādāt, tā var kļūt vēl labāka. Kas to būtu domājis, vai ne.

Šovakar bāžam snuķus un izsakāmies ķieģeļu metaforās.
(Zen-master Buddha has spoken.)
(Also, es esmu Homērs. (Un ne tas, kurš grieķu. (I wish.)))

Dudes, this is no laughing matter, but — es esmu morālpsiholoģisks traktors.

Skabargas un baļķi, saprotams, visiem zināmi, bet tikai tad kāpēc atkal un atkal uzraujies uz viena un tā paša un kāpēc vēl joprojām nevari saprast, ko tieši citi tev acī baksta.
Cilvēki.

Visādi citādi —
- You don't even really have friends.
- That's so not true, I do have friends!
- Imaginary ones don't count.
Well. Starp citu, ja.

Tuvākajā nākotnē draud četras ļoti grūtas dienas, no kurām gribēdams neizvairīsies, tā kā atliek vien vecā labā suck it up and think of England taktika. Neesmu es tomēr paredzēta pilnvērtīgai funkcionēšanai pieklājīgā sabiedrībā.

Visādi citādi — svaigākā pērle manā virzienā: "nēnu seriously, tev iekšā ir built-in complicator". Es gan teiktu, ka tas viss nav gluži tik vienkārši, bet lai jau paliek. Un, galu galā, neko nepadarīsi, tādiem arī jādzīvo.

Svaigākais mūsmāju kašķis — par to, ka man iepatikušās vīriešnīdēju sandales. Yeeah.

Jo tumšāki mati, jo izteiksmīgākas vajag uzacis.
Bet, par tumšiem matiem runājot, vakar atausa atmiņā, kā mani reiz par Sniegbaltīti nokomplimentēja (kas, visdrīzāk, nozīmēja vien to, ka biju slimīgi bāla ar pārāk tumšiem matiem, but that's neither here nor there), un tā rezultātā aizdomājos par mīļākajiem apzīmējumiem un izteicieniem, kas man jebkad veltīti. (Visi, starp citu, vīriešu izteikti; skuķi vai nu neko īpaši interesantu viena par otru nesaka, vai arī dara to ne-face-to-face.)
Sniegbaltīte, tātad, būtu viens, otrs — "tu esi kā pieredzējis vīna lietpratējs, tikai mūzikā" (šis man nodrošināja uzjautrinājumu krietnai nedēļai), un trešais, ne mazāk smieklīgs, būtu "miljonāru meitiņa" (nēnu, paldies, paldies, bet manu nopelnu tur tieši necik (even if it were accurate)). Pašā topa virsotnē, protams, ir vīra kunga pure strike of genius (un es nekādi nevaru par šo beigt sajūsmināties) ar "random acts of misery". Mana dziļākā būtība četros vārdos.

Braucam mašīnā.
- Nu, un kas tad bija tajā filmā tik awesome?
(Cue fangirly flailing.)
- Kā, kas; all the action, and the space, and explosions, un aktieri, and the space, un tās one-on-one cīņas ainas — my god, were they awesome —, and the spaceships, un galvenais ļaunais bija tik fucking amazing, you know, aktieris, kas Šerloku arī spēlē, and-
- Oh, tad tāpēc tu gāji.
- ... arī.

Vīra komentārs pēc manu šīsdienas plānu noskaidrošanas:
- Only geeks go to Star Trek alone!

Yes, thank you, have we met?

Esmu iedzīvojusies savā pirmajā tetovējumā un virtuves grīdā ar tējas krūzi iztriektā robā. (Pēc pirmā acu uzmetiena šķietami nesaistīti punkti, bet. (Bet.))
Un, ja skaidri zinu, kas jādara ar pirmo, tad par otro gan nav ne mazākās nojausmas. Laikam jājauc būs kaut kad visa grīda ārā.
(And yes, we did use to have some heavy-ass crockery.)

Bet, kā sacīt jāsaka, sūds ar visiem sūdiem; man tikmēr ir pēdējās trīs The Big Bang Theory sērijas un vesela krējumsiera-ābolu kūka vienai pašai. (Vismaz līdz tam brīdim, kad vīrs no mēģinājuma pārbrauks.) Good times.

- Tikpat labi varētu jautāt, kāpēc kāds ir vai nav kautrīgs; some people just are and some aren't.
- No, everyone's shy, but then you finally grow up and grow out of it.

Cik brīnišķīgi ģeniāla un nesatricināmi pareiza atklāsme; why don't you tackle and defeat cancer next.

Vot, vot, manus mentālos dauntaimus jau sāk piemērīt pēc tā, vai es gribu vai negribu biezpiena sieriņu apēst.
For fuck's sake, people, just let it go.

"Random acts of misery" - tas par mani.
(© vīrs.)
Yes, thank you.