Vakar biju bērēs, kur:
pirmkārt, nosalu līdz nelabumam (slapjas kājas un stiprs vējš tomēr nav tā labākā kombinācija);
otrkārt, novērtēju māsīcu vīrus (viens bezžoklis, viens deguns, viens nīgri augstprātīgs ārietis un viens Lieliskais Vīrietis);
un, treškārt, smīkņāju par katoļu mācītāju un viņa teikto/dziedāto (tur bija gan dziesmiņa par god's fiery wrath shall rain down upon the Earth tēmu (ar to viss pasākums arī tika atklāts), gan pārspriedums par to, cik slikti gan dzīves laikā, gan vēl jo vairāk pēc nāves klājas ateistiem).

Naktī toties sapņoju neaprakstāmi krutu izdzīvošanas zombijtrilleri.

Pagājšnakt sapņoju, ka man ir jauns mājdzīvnieks — pundurtruša izmēra Cthulhu. Awesome doesn't even begin to cover it.

Pagājšnakt sapņoju par kosmonautu skafandros ietērptiem skeletiem, kā Doktōra bibliotēkas sērijās. Do like, gimme more.

Ar visu to, cik daudz spēka un nozīmes tiek piešūts vārdiem, nekam no tā nav necik un nekādas vērtības, ja pats nekusties pateiktajam līdzi, bet ar to līdzkustēšanu arī nereti tāds real-life mainsvīpers vien sanāk — bail uzrauties uz kaut ko vēl sliktāku par jau pastāvošo situāciju, kā rezultātā beigās šķiet labāk stāvēt uz vietas un nedarīt neko. (Un te vietā papildiespēja "zvans draugam". (Tikai cik tieši daudz var atļauties uzkraut citam, ja pats ar savām iekšām un jucekļiem netiec galā. (Ugh, feelings, vai ne.)))
Vienvārdsakot — kur ir mans rokbotoms, kuru izmantot par stabilu pamatu spožās nākotnes būvēšanai, ko.

In other news, pagājšnakt sapnī ļoti veiksmīgi un visnotaļ asprātīgi, if I do say so myself, diskutēju par tēmu reliģija vs. ateisms. Nav jau tas sliktākais variants, bet varētu gan tomēr manus slaktiņsapņus atdot.

Nezinu gan, cik baudāms Sleepy Hollow būs ne-Bērtona izpildījumā, bet kādas pirmās sērijas trīs noskatīšos noteikti.

Visādi citādi, pagājšnakts sapnī piedzīvoju time loop, kurā ar katru nākamo piegājienu tiku tuvāk mērķa realizēšanai — vajadzēja dzīvā veidā dabūt kaut kādu aziātu skuķi (pamatskolas solabiedrene Vika?) no punkta A uz punktu B. Vienlaikus, protams, bija jāizvairās no ļauno kadru centieniem manu ārkārtīgi svarīgo misiju kā nebūt apgrūtināt, vai nu to beibi vismaz ievainojot vai saindējot, vai arī uzreiz viņu nogalinot un mani savācot uz visas epopejas sākuma punktu, kur — un šis ir pats labākais moments — manas dzīvības pārstartētos, bet tikai pēc tam, kad mani būtu pārbarojuši līdz nāvei. Īsāk sakot, kaut kāds mistisks The Transporter, Se7en un Groundhog Day mashups.
Jā, mana dārgā zemapziņa, es tevi dzirdu, bet man nav ne mazākās nojausmas, ko tu ar to visu man gribi pateikt. Un varbūt tā pat ir labāk.

Diez, sapnī dzirdēta pirmā dzeguze skaitās vai tomēr ne.

Neskatoties uz visu tajos jebkad pie- un pār-dzīvoto, maiji man vienmēr ir sasodīti patikuši, tāpēc nevaru nepriecāties, ka aprīlis [beidzot] ir cauri.
(Jo, jāsaka godīgi, kā tāds tas bija līdz kaulam neaprakstāmi draņķīgs (jeb, pārfrāzējot brāļtautiešus, BAD APRIL!!!!!!!).)
Bet ko nu tur vairs. Bygones.

Pagājšnakt atkal biju mūzikas skolā (tagad tā piedomājot, naktīs pārsteidzoši bieži esmu tur). Jāatjāj varbūt tomēr kaut kad tās mūsu klavieres šurp būtu.

Sapņoju, ka iekšas sāp tā, ka ātrie jāsauc. Pamodos - nemaz arī tik traki nav.
Zemapziņa, you're such a wuss sometimes.

Tikai vakar piefiksēju, ka pēdējā laikā, neatceros pat vairs, cik sen jau, sapņos vienkārši eju. Pa simtiem kilometru gan zināmu, neskaitāmas reizes redzētu, gan svešu ceļu. Vakaru puskrēsla uz šauriem, asfaltētiem ceļiem, kas ved cauri bieziem egļu mežiem, drēgni miglainas rudens pēcpusdienas uz salijušām ielām tukšās pilsētās, saulaini agri rīti vēlos pavasaros, brienot pa dziļi dubļainu lauku ceļu, tukšas dzelzceļu pārbrauktuves skaidri zvaigžņotās vasaras naktīs, agras rudens novakares ar zeltaini saules apspīdētām pļavām visapkārt, caur kurām vijas gaišu smilšu ceļš, un vēl, un vēl. Nezinu, kas mani gaida otrā galā un kāpēc tur jānokļūst, vienkārši eju uz priekšu, un nav bail būt vienai, nav noguruma, nav izsalkuma, nav uztraukumu, nav nekā, ir tikai ceļš, un zinu, ka viss būs labi.
I wish.

Reizēm mēdzu sev strikti pieteikt atcerēties sapņus, no kuriem tikko esmu pamodusies, lai vēlāk uzmeklētu redzētā nozīmi plašajās internetu ārēs. (Just for teh lulz, saprotams.) Šīrīta nīlzirgs, kā izrādās, patiešām arī ir sapņu vārdnīcās atrodams.
Ar to lidojošo krokodilu gan toreiz tik labi neveicās.

Sapņoju, ka ar vīra kungu braucām kabrioletā (iekšējās sajūtiņas saka, ka krāsas ziņā tas varētu būt bijis violets) un man kāds iešāva galvā. Lode iegāja tieši pie kreisās auss un izgāja virs labajiem deniņiem, bet viss ļoti tīri un akurāti, asiņu pavisam nedaudz, un caurumiņi tik mazi, ka pirkstu iebāzt nevarēja (jā, es pamēģināju). Un neko, galvsāpe visai baisa, bet visādi citādi nekādas vainas. Bija gan ar ko radus un draugus pauztraukt, gan lielisks attaisnojums tam, ka neizcepu kūku uz Mīļumiņa ciemošanos. A win-win, really.

Šorīt pamodos tik nogurusi, ka nebija spēka pat paēst (un tas ir vienkārši briesmīgi, jo man garšo ēst), bet toties kā pēdējais pirms modinātāja bija slaktiņš ar asinīm nošķiestu vīrieškārtas vampīru medmāsiņas kostjūmā (smuks, starp citu, ar visu savu fifīgo cepurīti) un pāragri piedzimušiem beigtiem zīdaiņiem, kurus taisījās apēst kaut kādas kailas rituālās beibes. Bija vēl arī tiem pašiem zīdaiņiem paredzēts piemīlīgs skaitāmpantiņš, bet to jau esmu paguvusi aizmirst.
Vot, tikai ko tu ar to visu man gribi pateikt, dārgā zemapziņa, a?

Atlūzu dīvānā un sapņoju, ka man bija aizšūta kreisā acs, kuru vīra kungs pēc tam ar neasām manikīra šķērītēm grieza vaļā.
Oddly specific strikes again.

Pēdējais sapnis pirms pamošanās šorīt bija klasiski pretīga Aldonkuļa stunda.
Nu cik. var.

Pagājšnakt man izoperēja kaut ko apendicītisku kreisajā pusē, kā rezultātā pa visu vēderu dabūju akurātu un visnotaļ pat glītu V veida šuvi.
Toties pēc tam, jau vīrieškārtas action hero ampluā esot, tik sirsnīgi ar labo kāju sašķaidīju seju un pēc tam arī smadzenes kaut kādam zombijmošķim, ka pat tagad prieks atcerēties.

Pagājšnakt Doktõrs aizrādīja, ka esam izlietojuši visas karam paredzētās ķiveres, kas, savukārt, nozīmē to, ka esmu atklājusi savu otro dziļāko truša alu. Ar ko arī apsveicu.

Jau uz rīta pusi sapņoju par lidojošiem krokodiliem.
Gribētu gan redzēt sapņu tulku, kurā kaut kas tāds būtu pieminēts.

Tas, ka pagājšnakt atkal bija kaut kādi masveida slaktiņi un Jelgavas mūzikas skola (neatceros gan, cik savā starpā saistīti vai nesaistīti), nav nekas vērā ņemams, bet to, ka man ir trieka, kā rezultātā vairs nevaru normāli pastaigāt, gan vēl nebiju pieredzējusi. Oddly specific.

Pagājšnakt sapņoju, ka lasu dzintarus, un tad nu šodien aizbraucām un salasījām ar'. Pilnu kabatu.

Cepeškrāsnī noasiņo jau otrā pīrādziņu porcija, bet pirms tam toties sapņoju, ka sapņoju par pērkona negaisu. I nekā, vienkārši vīrs blakusistabā savus jaunos basus izmēģinājis.

Pagājšnakt divas reizes kaut ko sarunāju ar Velnu (to, kurš pats galvenais no visiem velniem, hence capitalized), no savas puses viņam piedāvājot tādu ekskluzīvu mantu kā sērkociņi.
(Bet nu paši saprotat, mūžīgi degošo svecīšu viņam jau bija vairāk, nekā jebkad kādam būtu vajadzīgs.)