Vakardiena kā tāda bija pilnīgi negaidīta milzu lielizmēra bedre, kādas (saskaņā ar bērnībā lasīto) drīkstētu parādīties tikai ap trijiem naktī. Bet nu neko, pagrūžam zem iekšējā tepiķīša un dzīvojam tālāk, vai ne.

Saistībā ar iepriekšējo varu piebilst vēl tikai to, ka par vienu no savām vislabāk izkoptajām spējām uzskatu prasmi nedomāt. Ja vēl izdotos vismaz tikpat augstu uzskrūvēt arī nejušanu, būtu iģeaļņiks.
Jušanas un domāšanas noved tikai un vienīgi pie tā, ka diezgan parastā ikdienā tiek paziņots, ka "ar mani beigās būs tāpat kā ar tanti Ļubu" (varbūt atceraties pagājšnedēļ kaut ko šādu manījuši; un jā, tas arī no maniem radiņiem), un nedomāju, ka tas kādam jebkad būtu vajadzīgs.
Un jā, jā, zinu, neesot labi visu krāt un kaut kur dziļi nogrūst, vajag par to parunāties, bet man riebjas "par to parunāt", un es negribu par to parunāt, labprātāk par visādām terapijām tad reizi pa reizei noraujos, izbļaustos, izlamājos, izmētāju lietas un pārējā laikā guļu ar sakostiem zobiem (man no rītiem sāp žoklis), bet vismaz visādi citādi esmu liels un mierīgi vienaldzīgs omm.

Abet visādi citādi nevaru saprast, kā lai parāda un pierāda, ka ne visi ir ok, and it's ok not to be ok. You can't fix what isn't broken, it just is what it is.

Tas, ka nevari būt viss visiem, ir tikai un vienīgi normāli, bet tad sazin kāpēc tik ļoti iecērt tas, ka nevari būt viss vienam?

Rīt mani notrieks autobuss, un nebūs vairs nekādas nozīmes visādām mēnesatkarīgām ekspektācijām.

Tas tā, tīri vispārināti pārnestā nozīmē un galīgi ne par tēmu runājot, ja.

Beidzot skaļi ir izteikts tas, par ko jau sen bija skaidrs, - man iekšā (neskaitot brokastmaizītes un rīta tēju) galvenokārt ir skumjas. Tā, tīri vispārīgi ņemot.

Teju vai līdz sāpīgumam pietrūkst visa tā, kā bija pirms pieciem gadiem.

Un pierei prasās pāris reižu ar kādu skalpeli pārlaist, varbūt tad tur viss beidzot atslābtu.

Tea relieves thirst and dissipates sorrow.

Pēdējā laikā baigi velk uz Depeche Mode un Radiohead, bet pagaidām vēl nepadodos.

Nezinu, cik ilgi jau tā, bet šovakar apjēdzu, ka būt nelaimīgai man ir daudz vieglāk, nekā dzīvot apmierinātai, bez sūdzībām un, dare I say it, laimīgai. Tik tālu nu esam.

Yeah, whatever. Varbūt kādreiz beidzot jāsāk uzvesties tā, kā jūtos, nevis tā, kā šķiet, ka man būtu jāuzvedas.
Jā, jūtiņas, ha.

Tā jau ir - ko tur daudz dramatizēt, nekas nav pasaules gals.
Līdz beidzot kaut kas patiešām ir.

Būt spējīgam dažkārt ir sliktākais, kas ar kādu var notikt.

Pārlaimība, protams, ir laba un jauka, bet manā gadījumā laikam labāk būtu vislaik justies mēreni normāli, nevis braukāt pa tik sasodīti nogurdinošām galējībām.
Šodien vienīgais, kam pietiktu spēka, ir trula blenšana griestos un atmērdējoša apātija, kas nosit jebkādu vēlmi gribēt jebko.

You will make the same mistakes over and over. Learn to enjoy the times in between.
Un galu galā - varēja būt arī sliktākas atkārtojamās kļūdas. Tagad tikai jācer, ka šī ir pēdējā reize, jo vienreiz taču vajadzētu saprast, kāpēc atkal esmu te.
Pie reizes varētu arī nākt apjausma par to, kāpēc sapņos deviņarpus gadījumos no desmit dzīvoju Jelgavā un kāpēc pēdējā laikā tik bieži redzu arī tā dzīvokļa pastkastīti.

Visādi citādi - pārvākšanās tomēr ir sasodīti labs pasākums, kaut tikai tādēļ, ka beidzot var piespiedu brīvprātīgā kārtā atbrīvoties no visiem lieki uzkrātajiem sūdiem.

It kā būtu sakrājies tik daudz visa kā gan par to lēni plānprātībā dzenošo remontu, gan atkal streikojošo veselību ar visām pērn izmežģītajām potītēm, cūķu gripām un šķībām mugurām, gan paš- un ne paš-izglītošanām un tamlīdzīgām lietām, gan vairāk un mazāk neirotiskiem radiņiem, gan tuvākiem un tālākiem draudziņiem, bet - tas viss ir tik ļoti apnicis, you know, ka pilnīgi vārdu trūkst. Un galu galā, nekas no tā visa taču nav tā, pa īstam, svarīgi.

Vienīgais, ka pašlaik nav nekādas sajēgas par to, kas tad ir svarīgi, bet nu gan jau, pamazām arī līdz tam.

Šodien, sev par milzīgu pārsteigumu un sajūsmu, atklāju, ka Rīgā ir izvirtuļu bode. Prieks, kur tu rodies, tā teikt.

Visādi citādi - šodiena ir dzīvs pierādījums tam, ka cilvēkiem būtu vajadzīgi draugi. Bet nu neko, pasēdēju kafūzī, padzēru tēju, pablenzu uz cilvēkiem un gāju mājās. Ko tur daudz, vai ne.

[Save each other, the whales are doing fine.]

Plānu jau atkal tik daudz, ka visus pat gribēdams nevar savākt, un gribas, kaut viss ātrāk būtu galā, bet tajā pašā laikā visu vajadzīgo nevar paspēt, un atkal ir tas juceklīgais miers, kad šķiet, tikko kaut kam pieskarsies, viss sabruks.

Un "esmu jauns un izskatīgs" lieta beidzot ir pārstājusi sāpēt; bija jau arī pēdējais laiks, it's been almost a year now.

Man galvā darās apmēram tas pats, kas šodien jūrā. Pamatīgs troksnis un pamatīga ārdīšanās. Peldēties aizliegts.

Vispār baigi sāp.
Un ja vēl es pretī gribētu kaut ko pārcilvēcīgu.