Lai nepieminētu visus pēdējākos pārdzīvojumus un visas traģēdijas, pastāstīšu vien to, ka man ir divi pāri jaunu un sasodīti smuku augstpapēžu zābaku.

Ever wondered how you got that messed up?

Veselais saprāts un praktiskā domāšana ir tās lietas, kas man šobrīd traucē visvairāk.

Pēdējā laikā vispār esmu atgriezusies stipri vien depresētā mafina stadijā.

Un taču sūds ar visām nenormāli svarīgajām eksistenciālajām sāpēm, ne. Tāpatās tas viss ir sen garām, ko tur vairs.

Satrauksimies labāk par netaisniem matiem, zemesriekstiem tortēs, pazudušām jakām un pultis spaidošiem ciemiņiem, ar tiem vismaz viss ir skaidrs.

Pietrūkst pagājušās sestdienas sajūtas, kad bija tik ļoti vienalga, kad likās, ka esmu sabarota ar trankvilizatoriem, kad viss bija tik labi, ka pat pierē kaut kas bija pēc ilgiem laikiem atslābis.

Baigais nekas uznācis. Neko nedaru, neko nedomāju, neko negribu.

Sliktas aizdomas pazūd tikai tad, kad ir atrasti pierādījumi ļaunākajam.

Bet vispār baigā sāpe iekšās sēž, un, atvainojos, huju tur var kaut ko padarīt.

Tā vietā, lai plāteniski zvilnētu kādā aizvējainākā pleķī un ķertu brūnos pigmentus, šo saulaino, silto un visādi citādi jauko dienu veltīju aizpampušu acu iegūšanai. Skatīšanās uz augšu un uz sāniem ir maķenīt apgrūtināta, bet tas vēl būtu sīkums. Sīkums gan nav tas, ka ir izpurgāta mana mīļākā nedēļas diena.

Bet vispār, kāda velna pēc gan man te pārdzīvot, ka jau po, tad po.
Visiem tā vai tā nekad neizpatikt.

Pilnas ausis asaru un mazas ķīnieša actiņas.

Un par manu dvēselisko un visādi citādo stāvokli pietiekami daudz izsaka arī tas, ka pēdējo nedēļu dzīvoju nelakotiem nagiem.
Tātad mans dvēseliskais un visādi citādais stāvoklis ir diezgan nekāds.

Gribas teikt un gribas neteikt, bet lielākoties vienkārši negribas atbildēt.

Un katram jau sava sāpe tuvāka, saprotams.

Esmu atgriezusies kopā ar savu mīļāko krūzi un savu mīļāko glāzi. Viss ir tieši tā, kā tam jābūt.

Visi apkārt kā tādi magnētu pretpoli, neparko nesatuvināmi.
(Un kā vēl lai nejūties vainīgs, ja pats visam tieši vidū.)

you knew you had a heart made of stone
you should have let me know
you could have let me know

two undernourished egos

Un tāds nu tu esi bijis un joprojām esi, un vienīgais, kam par tevi kaut cik ir prieks, esi tu pats. Nav jau gluži tas sliktākais variants, tomēr.

Depresējoša britroka klausāmais noskaņojums.

Un ko; un neko. Domas svārstās starp
pāries, un pēc tam būs vēl labāk, viss taču notiek uz labu, vai ne, jā
un
pati vainīga.
Šovakar gribas likt uz otro, bet gan pāries, un rīt jau būs labāk, viss taču notiek uz labu, vai ne.
Svētdienas rītā izsvītrošu šo nedēļu no esamības, negribu.

Sēžu Čili picā, auklēju tējas krūzi, dūcu līdzi kādai melanholiskai Lenija Kravica dziesmai un jūtu, kā mana šodienas cilvēkmīlestība un pozitīvisms izkūp. Vispusēja vienaldzība, atgriežamies ikdienā. It kā tikai man to vajadzētu, it kā tikai es viena gribētu.
[Don't you see, we're in this together, you and me.]

Ego gribas pabarot visiem, kā nu ne, ļoti pat gribas. Bet kompleksu vēl joprojām daudz vairāk, nekā gribētos atzīties. Un lai cik būtu pozitīvo viedokļu, visvairāk vienmēr pieķersies tas vienīgais sliktais. Un lai jau.

Un pieņemu, ka es taču arī būtu spējīga kādu dievināt.