Nu jau skan ne tikai galvā, un ir labi. Tieši tā, kā vajag.
Un ja vien varētu negribēt. Tā vienkārši ne.gribēt.

Nezinu. Man varbūt vajadzētu par to skumt vairāk, it kā taču tik ļoti gribēju. Tā vietā ir ne gluži vienaldzība, ne gluži tik negatīvi, nē, bet drīzāk kaut kas no tās vecās pārliecības. Nezinu.
Life goes on & stuff.

Un vienalga svarīgāk ir nevis tas, kas vai kāds tu pats esi, bet gan tas, ko tu pazīsti.

Agrāk es sev patiku daudz labāk.

Un lai cik sāpīgi, viss galu galā pāriet.

No rīta sataisies gluds, nedaudz spīdīgi glancēts un precīzs, tikai lai vakarā pārrastos tāds nobružāts un mazliet izsmērējies un izplūdis kontūrās. Un kam gan tas ir vajadzīgs.

Visi nav domāti tam, lai būtu patstāvīgi. Un dažiem mugurkaula ir daudz vairāk, nekā būtu strikti nepieciešams.

Nu un kā lai tu pasaki, ka viss ir apmēram bezcerīgi. Nekā.

Man to vajadzētu nožēlot. Es zinu, ka vajadzētu. Un vajadzētu vispār beigt kaut ko domāt tajā sakarā, bet velns parāvis, nu nevaru. Un vai reiz kāds jau neteica, ka esmu bezsirdīgs radījums? Nu re, izrādās, ka neesmu gan. Būs jāiemācās sulīgi lamāties.