Šodien atklāju, ka vecākais tetovējums pēc popkorna izmet alerģisku reakciju. Pārējie gan neko.

Also, noskatījos The Maze Runner. Bija labs, bet tagad ir jaunas problēmas — jāizlasa visas grāmatas.

Stipri vien dīvainas beigas maigi dabstepīgas Ave Maria pavadībā gan, bet visādi citādi The Signal bija baigi smuki uztaisīts.

Toties kāda gaļa man šonakt rādījās viena nelaimīga oda dēļ, ak, draudziņi, ja vien jūs zinātu.

Citiem tā laikam ir ar kafiju, bet es arvien biežāk piefiksēju, cik ļoti līdz rīta pirmajai tējas krūzei neesmu ne lietojama, ne runājama, viss ir slikti, pasaule ir riebīga, un apkārtējie — kaitinoši.

Visādi citādi, vakar iesākām užasķiku The Strain, kas būtībā ir kārtējā sāga par cilvēku stulbumu. Un sazin kāpēc šis konkrētais sižeta pavediens neizturami lien ārā no visa, kas pēdējā laikā skatīts, bojājot gan labas aktierspēles, gan specefektus, gan teorētiski labus stōrīlainus.
Then again, varbūt vienkārši jādzer vairāk tējas.

Oh, dudes, ja vien jūs zinātu, cik šīssezonas Utopija ir brīnišķīga.

Tā kā vakar pirms aizmigšanas skatījāmies dokumentālu filmiņu par Černobiļas apgabalu, klusībā pie sevis jau paredzēju, ka sapņos varētu visādas stulbības redzēt.
Tā arī bija — dabūju eksāmenu pie Aldonkuļa.
Jesus fuck, kad tas reiz beigsies, akšausmas, akšausmas.

Mein Gott, vakar brīvprātīgā piespiedu kārtā dabūju noskatīties douche-fest '14 jeb svaigākos transformerus.
Vienīgais, ko varu pateikt, ir tas, ka viss tas filmveidīgais izstrādājums bija krietnas trīs stundas par garu. Ugh.

Iekšējā balss visu angliski lasīto tagad atskaņo ar pamatīgu skotu akcentu, bet ko gan citu varēja gaidīt, ja visu dienu maratonē Mock The Week.

Bet vispār, ar katru alerģiskas reakcijas reizi manī arvien vairāk nostiprinās aizdomas, ka manās smadzenēs Pakasīšanās Radīta Atvieglojuma nodaļai paredzētie sūtījumi adresātu nesasniedz, bet tā vietā tie sazin kāpēc tiek piegādāti Seksuāla Rakstura Baudas centram, jo nu tiešām, tādi kaifa līmeņi pēc sasodīta kukaiņa koduma paberzēšanas vienkārši nevar būt ne normāli, ne arī piedienīgi.

Dudes, cik otrais reids visā savā asiņainajā šķaidīgumā bija sasodīti ļoti gaidīšanas vērts, jūs pat iedomāties nevarat. Tagad cītīgi jāgaida trešais.

Atzīmējot draudzenes rītdienas dzimšanas dienu, zvērīgi pārēdāmies un skatījāmies Pacific Rim.

On a related note, I do believe my food baby is a category V.

Un vēl man, starp citu, stipri vien ļoti patīk skatīties UFC kautiņus (un tiešām tā, ka stipri vien ļoti; pie vakardien skatītā 173. sērijas main event'a aiz sajūsmas nekā mierīgi iekārtoties nevarēju, cik fucking skaisti to brazīli (brazīli vai brazīlieti?) atštaukāja (nē, man nepatīk brazīļi, un es pat nezinu, kāpēc (jo vecāka kļūstu, jo vairāk uz āru lien visādi čuķ ņi uz rasismu velkoši aizspriedumi; kas tas vispār ir un kādā sakarā))), bet ir divas lietas, kas man visu to pasākumu mēdz mazliet pabojāt, un tās ir, attiecīgi, pirmkārt, ka no ringa malas uz visu reizēm noraugās līdzpaņemtie cīkstoņu bērni (I mean, really, the fuck is that, "here, sweetie, watch your daddy beat this other man's face into a bloody mess"? really?), un, otrkārt, tās ausis, tās viņu briesmīgās ausis, āāā, I can't.
Visādi citādi, jā, iesaku.

Šodiena bija tik ļoti burtisks Morana People will kill you. Over time. They will shave out every last morsel of fun in you with little, harmless sounding phrases that people use every day, like: 'Be realistic!', ka burtiskāk vairs nav kur.

Bet nu vismaz vakardienas The Stag bija absolūti brīnišķīgs. (Ar pagalam neizprotamu vērtējumu, though.)

Noskatījos visu Banshee (dudes, cik tur brīžiem ir fucking skaista vardarbība, āāā; sajūsmā spēju tik vien kā aizgrābti tirināties ar visiem saviem adīkļiem rokās) un vairs nezinu, kādā virzienā lai savas seriālkārās ačteles vērš, jo viss cits tagad tik pliekans, ka neaizgrābj necik un nemaz. (Nebaltām dienām gan vēl ir pieglabātas sešas vilkaču sērijas, bet tās nevar skatīties, jo tad vairs pavisam nebūs ko skatīties, un tam nu es it nemaz neesmu gatava. (Citiem vārdiem sakot, rōzā bambusa biksīšu stāsts, like, seriously.))

Visādi citādi šis ir mans pirmais brīvais pavasaris pēdējo, cik, sešu, septiņu? gadu laikā, un arī par šo faktu teju vai varētu sajūsminātās spazmās mesties, jo, ja tas nav viens pamatīgs iemesls svinībām, es pat nezinu, kas tad tas varētu būt. (Kinda like Christmas combined with your birthday, wrapped in unicorn bacon, sprinkled with fairy dust, served by a half-naked hot person of your choosing. In bed. It's that good.)

Pēc mana pēdējā tetovējuma ieraudzīšanas mammai, protams, jau atkal bija bet vairāk gan netaisi reakcija, uz ko man, savukārt, vienīgais, kas uzreiz nāk prātā, ir šis piegājiens. Cerēsim gan, ka līdz tam nenonāks.

In other news, baklažānu pilni jumti (un viens no tiem lidojošajiem liellopiem ir braši noķēzījis logu), Vicious ir izrādījies stipri vien piemīlīga skatāmviela esam, un kāpēc es līdz šim neesmu zinājusi par Six Degrees of Hitler, ko.

Nu bet taču vai nav viens liels milzu fff — atkal esmu pamanījusies kinogājienu trāpīt pa virsu pirmajai sezonas play-off spēlei, nu faking fak, nu, kas tas vispār ir. (On the plus side — gratuitous pecs and abs, and violence ahoy!)

Also, par kino kā tādu runājot, bija plānots vīkendā lotratonu rīkot, bet rīt ir otrais play-off hokejs (so, you know, priorities), un par svētdienu arī vēl nevar īsti zināt, vai miksmāsters vīrs nepieprasīs mieru un klusumu mūzikas ražošanai un geju kluba logo dizainēšanai, tā kā pagaidām solās atkal kārtējā reize, kad reālā dzīve iespraužas priekšā vēlamajam. (Ne jau, ka es sūdzētos, ja; I love you, real life, no need to get nasty.)

Ja nu ir kaut kas, ko nevajadzētu skatīties tetovēšanās laikā, tas pavisam noteikti ir Girl Code, ibo tur brīžiem tik briesmīgi jāzviedz, ka i gribēdams nekustīgi nenosēdēsi.

Visādi citādi — you guys, how beautiful is this, seriously.

Vīra kungs:
- Hah, geeks!
Yours truly:
- Ooh, my kind of people!

jeb

reakcijas, ieraugot uz kino atnākušus skatītājus čuķ ņi pilnos kostīmos (īsbiksēs, linu kreklos, čeinmeilīga paskata džemperos un, kas pats galvenais, ar zobeniem pie sāniem).

(Bijām uz Hobitu. (And it was v. awesome.))

Pieņemu, ka tas, ka vēl nākamajā dienā pēc draņķīgas filmas noskatīšanās ik pa brīdim spurcu par tajā ieslēpto Firefly referenci, par manu gīkisma līmeni pasaka stipri vien visu, ko jau nu par to vispār varētu pateikt. A ko padarīt, everyone's gotta get their kicks someplace.

Jesus fuck, cik ļoti pēc Prisoners prasījās kaut kāda disneja multene ar pūkainiem zvēruļiem un vīterojošiem putniņiem. Gawd.

Iekšējais pulkstenis arvien uzstājīgāk atgādina, ka tuvojas tas gada laiks, kad visi gredzenpavēlnieki jāskatās.