Skatos desmit gadus vecu koncertu, un, dudes, cik tas ir skaisti — publika spīdināšanai vēl izmanto nevis savus smārtfōnus, bet gan honest-to-god šķiltavas un brīnumsvecītes.

Iekšā gan ir milzīga skepse par visu to pasākumu, bet ko tur daudz noliegt, tāpatās Holivudas versiju ōsomajam korejiešu Oldeuboi noskatīšos, tikko tāda iespēja būs. Kaut vai tikai tā vienkāršā iemesla dēļ, lai pēc tam varētu spļaudīties par to, cik ļoti amīši ir spējīgi materiālu sabojāt, labas filmas pāruzņemot. (Tiesa, uz pūķa tetovējumu šajā ziņā pieveru acis, bet nu tur arī lielā mērā jāpasakās mūzikai un Danielam Kreigam. (For his eyes are pure magic.))

Visādi citādi vakar noskatījāmies Redemption (jeb svaigāko Džeisona gabalu (un šai frāzei stipri vien pilntiesīgi būtu jākļūst par atsevišķa žanra nosaukumu, jo nu tiešām)) un Broken. Ja pirmā bija vienkārša kā ķieģelis (pat ar visu to, ka mistera Steitama atveidotais mordobojs neierastā griezienā atklājas kā emocionāli vārīgs un romantisks mordobojs), tad otrā bija no visām iespējamām pusēm sāpīgi brīnišķīga. (Kā arī lika apjēgt, cik ļoti esmu Bondus pārskatījusies, jo uz šī aktiera izgājieniem iekšķīgi vislaik ar "Bad Tanner!" reaģēju. Bet nu tā jau mana personīgā problēma, vai ne.)

Toties aizvakardienas skatāmviela jeb, attiecīgi, Trance un World War Z gan diez kas īpašs nebija, jo, pirmkārt, Transa beigas ziepīgākas laikam vienkārši vairs nebija spējuši uztaisīt, otrkārt, Breda Pita pievilcību joprojām turpinu absolūti nesaprast, un, treškārt, bija stipri par maz zombiju tuvplānu (tie raustīgās kameras masu skati galīgi neskaitās). (Bet, par zombijiem runājot, Warm Bodies beigās izrādījās pilnīgs jaukums esam. Kas to būtu domājis.)

Skatos, ka realitātes šovos modē nūdisti — Discovery piedāvā veselus divus: Naked Castaway un Naked and Afraid. Nez, ko vēl iz realitātes varētu pa pliko pārtaisīt, kūku cepšanas šovus?

Lai neviens nesaka, ka visu daru tikai pa pusei, jo savās trušu alās iekrītu dziļi un pamatīgi. Vakar to pašu otro stārtreku noskatījos otrreiz un jūtu, ka būs tas pats, kas ar Skyfall. (Speaking of, sen nav skatīts, khh.)

Vakar vakarā noskatījāmies arī svaigāko aironmenu, and it sucked.

Also, ja tev pieder seksīgs mocis un tu ar to savu seksīgo moci brauc, kājās uzvilcis krokšus, tev to seksīgo moci vajadzētu atņemt. 'Cause clearly, you have no idea what you're doing with your life.

Vīra komentārs pēc manu šīsdienas plānu noskaidrošanas:
- Only geeks go to Star Trek alone!

Yes, thank you, have we met?

Nezinu gan, cik baudāms Sleepy Hollow būs ne-Bērtona izpildījumā, bet kādas pirmās sērijas trīs noskatīšos noteikti.

Visādi citādi, pagājšnakts sapnī piedzīvoju time loop, kurā ar katru nākamo piegājienu tiku tuvāk mērķa realizēšanai — vajadzēja dzīvā veidā dabūt kaut kādu aziātu skuķi (pamatskolas solabiedrene Vika?) no punkta A uz punktu B. Vienlaikus, protams, bija jāizvairās no ļauno kadru centieniem manu ārkārtīgi svarīgo misiju kā nebūt apgrūtināt, vai nu to beibi vismaz ievainojot vai saindējot, vai arī uzreiz viņu nogalinot un mani savācot uz visas epopejas sākuma punktu, kur — un šis ir pats labākais moments — manas dzīvības pārstartētos, bet tikai pēc tam, kad mani būtu pārbarojuši līdz nāvei. Īsāk sakot, kaut kāds mistisks The Transporter, Se7en un Groundhog Day mashups.
Jā, mana dārgā zemapziņa, es tevi dzirdu, bet man nav ne mazākās nojausmas, ko tu ar to visu man gribi pateikt. Un varbūt tā pat ir labāk.

Ohboyohboyohboy, cik labi, ka to kino brīvbiļeti marinēju jau kuro mēnesi; termiņš beidzas nākamnedēļ, un tieši kā nomērīts — iešu uz otro stārtreku.
(^___^)

Lai piedod man visi zaļie un aktīvie, un visādi citādi atbildīgie, bet mans visgaidītākais zinātnes un tehnoloģijas sasniegums nav ekoloģiski draudzīgs transports vai ģenētiski sainženierēti nebeidzami pārtikas krājumi, jo pat trīsdē printeri ar kādreizēju potenciālu izdrukāt kurpes mani tik ļoti neinteresē kā agregāts, kuram es varētu iebarot konkrētus parametrus un prasības un kurš, pēc tiem vadoties, man attiecīgi rādītu filmas.
'Cause seriously, I need to watch this, like, right now.

Well, kā saka, tough titties; ir atņirdzies (jā, atkal) mans dators, un izskatās, ka uz pavisam. Labās ziņas ir tādas, ka šoreiz cietais disks nav cietis, un līdz ar to ar visu savu digitālo iedzīvi varēju pārvākties uz vīra kunga stipri vien vairs neizmantoto un pagultē pamesto laptopu. Kas, protams, arī nav optimāli, jo te ir baismīgs bardaks (un uz desktopa mētājas tādi folderi kā "whores" (un nē, tas nav tas, ko varētu padomāt (tas, ko varētu padomāt, gan jau arī tepat kaut kur ir atrodams, bet man slinkums skatīties))), but hey, vismaz nav jādzīvo uz taba, esmu kopā ar visu savu mūziku un filmām un tiku pat pie visiem saviem bukmārkiem (un nē, nekādas gūgles kontu sinhronizēšanas nekad neesmu veikusi, līdz ar to šis ir ļoti pat atzīmēšanas vērts punkts). Īsāk sakot, varēja būt arī sliktāk.

Visādi citādi, esmu beidzot noskatījusies visu oriģinālo bondiādi (t.i., pirmos 40 gadus, jo Kreiga filmas neskaitās (because I say so and also because it's true)). Apkopojot krāšņākos iespaidus, varu pastāstīt, ka maģiskā frāze "sexual harassment" pirmoreiz tika pieminēta tikai 1995. gadā, pirmajām sešpadsmit filmām sākuma titru vizuālā dizaina autors ir viens un tas pats, balināti zobi parādījās tikai deviņdesmit devītajā gadā, un haizivju baseini nezin kāpēc ar 4:1 sasit piraiju baseinus. Also, pieļauju, ka Bonda fiziskā nespēja nepārgulēt ar visām viņa redzeslokā nonākušajām izskatīgajām beibēm, ir kaut kāda baisa patoloģija. Also, akšausmas, sviestaini lētie dialogi un, akšausmas, sviestaini lētie ļaunie.
Yes, it was all very awesome indeed.

Akšausmas, noskatījos mizerabļus.
Nē, nepārprotiet, filma kā konfekte, bet tās dziedāšanas gan būtu varējis būt maķenīt mazāk.

Silver Linings Playbook bija tik tiešām pretty effing awesome.

Šis jāiegrāmato nākamajām paaudzēm - vakar vīrs bakstīja mani, lai nopērku [vēl vienus] nocenotus augstpapēžu zābakus, bet man negribējās.

Visādi citādi, seksisma paraugdemonstrējumos (jeb Džeimsa Bonda filmogrāfijā) esmu tikusi līdz devītajai filmai, un manu viedokli so far var izteikt ar trim vienkāršiem teikumiem:
1) are they retarded;
2) am I retarded;
3) what. the actual. FUCK.

Pēc Bondu piebeigšanas esmu jau ieplānojusi visas neiespējamās misijas.

Pirmkārt, sākšu ar to, ka Skyfall bija awesome as fuck. (Un vispār, bondiādes pārstartēšana ar misteru Kreigu galvenajā lomā kā tāda ir awesome as fuck, bet stāsts ne par to.)
Stāsts ir par to, ka skatos tagad to seriālu no pašiem sākumiem, un vienkārši nespēju noticēt, ka tas viss domāts nopietni. (Cik nu nopietni vispār var domāt ne-dokumentālu filmu, bet sapratāt taču, ja.) Un es apzinos, ka visu redzu stipri vien izšķobītu caur mūsdienās pieņemto sociālo normu lēcu, ka toreiz bija pavisam citi laiki un citas vērtības, bet vienalga. Tās filmas ir tāda parodija par tēmu, ka mana vienīgā reakcija ir konstants feispālms. (Un vēl pat neesmu tikusi līdz bezgaumīgajiem septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem, akšausmas.)
Īsāk sakot - good times had by all.

Ja nevaru aizmigt, tad vismaz soļanku uzsildīt un piesēsties beidzot Star Trek noskatīties gan varu.
(Incidentally, I see a great big rabbit hole in my immediate future.)

Pirmie Ziemassvētki, kurus pavadījām nevis pie vecākiem, bet gan gultā (gan tā, gan ne tā). Tīri neko, jāsaka.
Tāpat esmu atsākusi daudzmaz normāli ēst, kā arī noskatījos We Need to Talk About Kevin (v. awesome), Struck by Lightning (cute), Frankenweenie (piemīlīgi, bet laikam mazliet jaunākai auditorijai paredzēts), Cloud Atlas (vizuāli (un brīžiem arī tekstos) ļoti skaista filma (un vienlaikus omgzomg, gandrīz trīs stundas hipsterīgi matriksainās noskaņās)), kā arī svaigāko Doktōra sēriju (why would you change the TARDIS??). Visnotaļ pozitīva bilance beigās, vai ne.

Pareizāk jau laikam būtu bijis otrādi, bet ko nu vairs; vakar noskatījos filmu un šodien izlasīju grāmatu.
Tagad, ja tik ļoti rīkle nesāpētu, aiz sirdssāpes varētu ķerties pie saldējuma spainīša.

Šīs filmas nosaukuma otro daļu jau kuro reizi izlasu kā City of Boners (yes, yes, paging Dr. Freud), but that's neither here nor there;
kas mani patiešām nodarbina, ir jautājums par to, kāpēc viņu treilerī ir Sunshine mūzika un kāpēc par to nekur nekas nav minēts. I need to know.

Trijos naktī pie durvīm klauvēja apakšējie kaimiņi, lai paziņotu, ka mēs pārāk skaļi skatāmies svaigāko Betmenu. Oopsies.
Bet vispār - suckiest Batman ever.

Pēdējā laikā sāku izjust labas seriālveida skatāmvielas trūkumu. Jo Fringe man apnika jau kaut kad ap trešo sezonu, kad sākās, kā Lave saka, mājsaimnieču (lasīt: lielizmēra mīlas intrigu) sižeta līnijas, Grejas anatōmijā nepietiek vēl tikai citplanētiešu iebrukuma un Godzillas uznāciena (nopietni, visas pārējās kataklizmas jau ir bijušas (da i vispār, es uz visu to pasākumu esmu sasodīti dusmīga, jo nu for fuck's sake, Little Grey and McSteamy! Seriously??)), un šīs sezonas Doktōrs arī pagaidām ir diezgan liela vilšanās (kovbojcitplanētieši un dinosaurs on a spaceship, protams, bija forši, bet ar to vien nepietiek, un visam pa virsu man vēl joprojām pietrūkst Desmit).
Labi vismaz, ka vēl ir Revenge, kas savā ziepīgumā ir tik episks, ka nu jau pāriet ģenialitātē, un tāpat turu īkšķus par rītdienas supernaturāli. Ja nu galīgi nekā citādi, tur vismaz būs pāris feisi, par kuriem slienu palaist.