Pirmkārt, sākšu ar to, ka Skyfall bija awesome as fuck. (Un vispār, bondiādes pārstartēšana ar misteru Kreigu galvenajā lomā kā tāda ir awesome as fuck, bet stāsts ne par to.)
Stāsts ir par to, ka skatos tagad to seriālu no pašiem sākumiem, un vienkārši nespēju noticēt, ka tas viss domāts nopietni. (Cik nu nopietni vispār var domāt ne-dokumentālu filmu, bet sapratāt taču, ja.) Un es apzinos, ka visu redzu stipri vien izšķobītu caur mūsdienās pieņemto sociālo normu lēcu, ka toreiz bija pavisam citi laiki un citas vērtības, bet vienalga. Tās filmas ir tāda parodija par tēmu, ka mana vienīgā reakcija ir konstants feispālms. (Un vēl pat neesmu tikusi līdz bezgaumīgajiem septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem, akšausmas.)
Īsāk sakot - good times had by all.