Mēģināju te vēlreiz Juno noskatīties, bet atkārtoti pārliecinājos par tikai un vienīgi to, ka tā filma man riebjas. Un ļoti.
Za to Ghost World bija tīri neko (pat par spīti Skārletai, kura intervijās un nekustīgās bildēs mani tracina, bet filmās sazin kāpēc vienmēr diezgan labi patīk), un tomēr vienlaikus ierindojama dīvaināko filmu augšgalā. Uzreiz aiz Napoleon Dynamite.

Vakar atklāju, ka, pa internetiem gurķojoties, esmu iemācījusies teju vai visu Mean Girls no galvas, frāzi pa frāzei.

Serbuan maut - v., v. good.
Ja nu gluži pie kaut kā jāpiekasās būtu, tad tikai pie tā, ka visu budžetu uz mačetēm, stroķiem un horeogrāfiem notrallinājuši, abet grūsnajai beibei nopirkuši sliktāko mākslīgo vēderu ever.
Bet nu tie jau tīrie dzīves sīkumi, vai ne.

Otrajai grāmatai tiku līdz trešajai nodaļai, bet tālāk vairs nevaru izturēt. Zinu, ka esmu no modernās un "stilīgās" literatūras visnotaļ atpalikusi, bet vai tad tiešām tagad visur kā galvenās tēmas ir mīlas trīsstūri, rombi un, diespas, taisnstūra paralēlskaldņi? Nu vienkārši mī un žē, cik var, nu.
Vot i atmetu lasīšanu malā un sāku tā vietā Bafiju no pašiem sākumiem skatīties. Jo tas taču ir pavisam citādi, vai ne. Ha.

Pieļauju iespēju, ka pēc vakardienas Battle Royale Holivudas The Hunger Games šķitīs pa varavīksnēm dancojoši pūkaini rōzā poniji esam.

KĀPĒC ES PAR ŠO NEKO NEZINĀJU??

(And yes, this warrants all caps.)

Tā kā vīrs vakar ar tekstu "tie psihie killertīņi ir pilnībā your thing, not mine" (nēnu paldies, ja) noraidīja abus manus priekšlikumus, t.i., gan Battle Royale, gan We Need to Talk About Kevin, beigās skatījāmies Mission: Impossible - Ghost Protocol un The Divide. Un par pirmo man jāsaka, ka lielāku milzu sū neatceros pēdējā laikā redzējusi. Nez kāpēc bija šķitis, ka divtūkstoš vienpadsmitajā tik absurdi naivi gabali tik plašās tautu masās atzinību negūst, bet te nu mēs esam, ar visiem septiņiem, komats, septiņiem reitinga punktiem un, kā jau teicu, lielu milzu sū, kas tos nopelnījis.
Bet nu tiešām, dažviet sāpīgi bija skatīties, gan nāvīgi neveiklo "humora" brīžu, gan sakumpušo Kremļa godasargu (like, really? Atrautos pa kupri, ka nemetas) dēļ, un, protams, neaizmirsīsim mūžam klasisko Holivudas vērtību - krievu valodu, kuras saprašanai bieži vien subtitrus vajadzēja. Nu kā.pēc.
Un papam vispār šitādas šausmas rādīt nedrīkst, par piemeklētajām krievu armijas pulkvežleitnantģenerāļu formām vien jau būtu lokāla mēroga verbālais sprādziens.

Vot, toties The Divide gan man patika. Pat stipri vien ļoti, par spīti diezgan palielajiem sižeta caurumiem. Bet nu visu jau nevar gribēt, vai ne.

Prīmiam rašn skilz iz Touch otrās sērijas:

Un Touch - v. v. good.
(Nu, vismaz S01E01.)

Pēc trešās skatīšanās reizes pārliecība, ka The Secret of Kells vizuāli ir visskaistākā multene ever, tikai un vienīgi nostiprinās.

Kas man no tā Justified milzīgi patīk (papildus vēl mūzikai, akcentiem, galvenā varoņa ģīmim un, protams, vieglajai skatāmībai) ir tas, kā misters federālais māršals liek pēdas uz iekšu. Tā tizlā palodža gaita viņa izpildījumā ir tik charming, ka pilnīgi nav, kur piesieties.

Par lielformāta skatāmvielu runājot, The Grey Nīsona kungs izvilka uz pieklājības pusi pat par spīti datorizētajiem vilkiem, bet Sherlock Holmes: A Game of Shadows gan beigās bija stipri zemāk par gaidīto. Nu i neko.

Za to kā nākamo no mapītes gribu ņemt Coriolanus (jo Reifs Fainss! Džerārds Batlers! Šekspīrs, galu galā!), but then again varbūt labāk Machine Gun Preacher (Džerārds Batlers!), un vēl taču arī Defendor un The Art of Getting By jāpiebeidz.
Īsāk sakot - decisions, decisions.

Un joprojām uz skatāmvielas un the fuck nots - kāda h pēc ir jātaisa rimeiks stipri vien ideālajam Oldboy? Nēnutiešām, Holivuda, dishonor on your cow.

Aiz neko darīt skatos vakardienas eLVē sabiedrības krējumiņa bildes un nevaru un nevaru vien no galvas izdabūt frāzi "the fuck are you people wearing". Nēnutiešām. The fuck.

Visādi citādi gandrīz vai iejaucos svešā sarunā ar šo -

- (jo nu kā var nezināt supernaturāli, nu, kā), bet tas laikam nebūtu īsti pieklājīgi.
Toties, ka jau par seriāliem runa, Justified ir ļoti pat foršs (mūzika vien jau atzīmēšanas vērta), un Awake arī izskatās, ka varētu būt tīri neko.