Bet tikmēr ārišķīgāku lietu sadaļā:
pirms nedēļām divām saņēmu drosmi un pirmoreiz mūžā iepirkos asos.com (jo vienmēr pirmā reakcija, atverot viņu saitu, ir bijusi "I'm not nearly young and/or cool enough for all this hipster fashionista shit"), precīzāk, nopirku šos. Ierastajā UK 7 izmērā, kas man visām tupelēm vienmēr ir derējis un dažos gadījumos pat bijis par lielu (bet zābakiem tā nav liela bēda, vēl jo vairāk, ja aukstajā sezonā grib tajos arī kādu biezāku dekoratīvo zeķi ievilkt). Tiktāl viss labi. Un tad es tos saņēmu. Paskats ok, kvalitāte pieņemama, bet izmēra ziņā — knapi iespīlējos. Which begs the question — dafuq, asos? Pirmo reizi manā apavu pirkšanas vēsturē UK 7 izmērs bija par mazu, un tagad ikdienā dragājamu melnu augstpapēžnieku sadaļa, kuru uzskatīju par jau aizpildītu, manā garderobē atkal ir tukša. Un neko citu, kas man patiktu un vienlaikus arī nemaksātu vairāk par simtu, vairs nevaru atrast. Smags trieciens, vienvārdsakot.

Za to par šmāķiem runājot, šķidrās acu ēnas uz tām liktās cerības ir attaisnojušas ar tādu uzviju, ka nupatās iepirku jau trešās un tagad meklēju limited edition zaļos toņus. Also, pēdējoreiz dodoties jaunas skropstu tušas meklējumos, izdomāju uzmest aci, kas tad mūsdienās drogu dārgākā gala kosmētikās darās, un, zomg, you guys, padsmit eiro par skropstu tušu, dafuq, seriously. Atgriezos vien pie ierastajiem lēto stendu piedāvājumiem, and totally hit the jackpot, 'cause this is all kinds of amazing. (Un tikai četri eiro deviņpadsmit, bitches, how awesome is that.)

Par ārišķīgām lietām runājot, pēdējos mēnešus divus man ir iestājusies meikapa krīze, as in, nevaru vairs acis uzkrāsot tā, lai pašai patiktu. (Nekrāsotas nepatīk, visādu variāciju vairāk un mazāk uzkrāsotas arī ne; the fuck am I supposed to do here, brain.) Gaidu tagad iepirktās šķidrās acu ēnas un ceru, ka ar tām beidzot čakras atkal atvērsies, ibo gribu Viktorijas Bekhemas korejiešu Vogue vāka meikapu. (On a somewhat related note, ko viņa ar savām lūpām ir izdarījusi un kāpēc.)

Kā Naitveilā saka, all tattoos are temporary tattoos
jeb
sāku otru roku.
(Pilnīgs aww, yiss.)

Un vasarraibumaina taisās, protams, tikai viena deguna puse.

Ar uzjautrinājumu secināju, ka manu dienišķo izvēli pie apakšveļas atvilktnes nosaka viens vienīgs kritērijs: do I feel like having boobs today or not.

In other news, ja sākumā par LG ražotu kosmētiku (yes, really) diezgan smīkņāju (jo, labi, veļasmašīnas un televizori ir viena lieta, bet kvalitatīvi šmāķi tomēr ir pavisam cits lauciņš), tad tagad visnotaļ sajūsmināti esmu secinājusi, ka зря, 'cause they're all kinds of awesome. (Also, krēmveida vaigu sārtums kā tāds ir the bomb; kur es agrāk biju.)

Bet tikmēr praktiskāku lietu sadaļā — man beidzot ir draudzene, kurai šūt tādas drēbes, kādas es vienmēr esmu gribējusi šūt, bet kādas pati nekad nevilktu. Yay for that.

Es atradu to sirmo matu!!1

In other news, boulings ir pat stipri vien forša padarīšana, un biju totāli aizmirsusi, cik garšīgas ir piña coladas. Būs sev biežāk jāatgādina.

Mani vajā viens sirms mats.
Izdomāju te pagājšgad ataudzēt savu galvasrotu mātes dabas piešķirtajā tonī (ne jau, ka man kaut kas pēkšņi būtu pret krāsotiem, nebūt ne, bet man ir Plāni, kas daudz vienkāršāk būs realizējami uz dabīgiem, so), un tagad man visu laiku uz pakauša pusi rēgojas viens sirms mats. Vīrs saka, ka nekā tamlīdzīga tur neesot, bet man katru rītu, spogulī skatoties, tas sudrabaini baltais atspīdums tur rēgojas un nupat jau sāk diezgan pamatīgi kaitināt.
(No otras puses, ņemot vērā, ka pēc skata esmu vairāk tēta gēnu pūlā atsitusies, man par sirmiem matiem vēl ilgi varētu nebūt jāsatraucas; tētim sirmo tikai bārda, un no tā jau nu gan varu absolūti nebaidīties.)

My new favourite thing — acu ēnas svaigu zilumu krāsā.

Visādi citādi, lavei taisnība, The Expanse series is quite entertaining indeed, pat par spīti tam, ka nav gluži mans iecienītākais žanrs.

Izmēģināju šovakar kopā ar kārtējo Korejas šmāķu pirkumu kaut kad saņemto augļskābju pīlinga paraudziņu. Kā internetos vienā atsauksmē bija rakstīts, "I will note that this smells kind of fishy, in fact, it smells exactly like the liquid that shirataki noodles are packed in". Yeah, no; no fish here. It smells like dick.
(Bet iznākums ļoti patīkams. Just like with a dick.)

Да здравствует наш суд, самый гуманный суд в мире mana friziere, pati labākā friziere pasaulē!
Also, milimetra garumā nodzīti mati ir tīri patīkami uz tausti.

Esmu tā pieradusi pie saviem korejiešu šmāķiem, ka tagad, eiropiešu ražojuma skropstu tušu nopirkusi, vairs nemāku cilvēcīgi ar to milzīgo birsti darboties. Nav man tik lielu acu, kuru skropstu nokrāsošanai pudeļbirsti vajadzētu, nu nav.
Tas tā, iz pirmdienas rīta "first world problems" sadaļas.

The Blacklist skatīšanās sākusi iegūt mazliet nepatīkamu piegaršu, jo, vot, sēžu, apceru, cik labi Lizijai tie otrās sezonas blondie mati izskatās salīdzinājumā ar pirmās tumšajiem, un iekšā sāk uzdarboties "a varbūt man arī uz gaišiem pāriet" sajūta. Un tas nekad labi nebeidzas. Плавали, знаем.

Toties kā man pēc vakardienas kaķa stiepšanas visi plecu un roku muskuļi sāp, oi. (Bet nu ko gan citu no manām kuslajām miesām varētu gaidīt, ja pēkšņi manuāli jāpārvieto ~9 kaķa kilogrami + kaste ar segu.)

Bet tikmēr mazo dzīves prieciņu sadaļā — nopirku jau kārtējo Cuccio nagulaku un jau kārtējo reizi esmu visai pamatīgā sajūsmā. Jo Orly sasodīti ilgi žūst (ja man vēl četras stundas pēc nolakošanas nagos iespiežas palaga raksts, fuck that), OPI ir drausmīga pigmentācija (ja ar divām krāsas kārtām nepietiek, lai dabūtu vienmērīgu pārklājumu, fuck that), China Glaze ir kaitinoši šauras otiņas (what are these? brushes for ants? fuck that), un Sparitual pārāk ātri sabiezē (ja man jau pēc pāris lietošanas reizēm ir jāpērk vai nu šķīdinātājs vai jauna laka, fuck that), bet Cuccio — those are juuust right.
Bonuspunkti par to, ka viņiem ir maksimāli tuva mana mīļākā OPI toņa Here Today... Aragon Tomorrow versija Glasgow Nights.

Runājot par lietām, kas teorētiski/uz citiem nenormāli patīk, bet kuras sev negribētu/nevarētu izturēt — stiletto nails. Lieliski apzinos, ka ar tādiem nevarētu normāli sadzīvot (pirmkārt, visa tā drausmīgā ņemšanās laika-pūļu-naudas ziņā ar akrilu, otrkārt, ņemot vērā, ka mans personīgais ideālā komforta nagu garums ir līdz-ar-ādu), but ohhh, do I want.

(You know the saying “A woman is only helpless when their nail polish is drying?” Congrats, that is now you all the time.)

Tas, protams, gan jau viss tikai uz manu ciklu noveļams, ka tik jūtelīgi visu uztveru, bet
vakar bišķi sabesījos uz draudzeni par, yes, really, meikapu.

Pirmkārt, diskleimeris: ikdienā kādos 70% gadījumu mēdzu acis krāsot stipri vien tumšas visādās t.s. smokey eyes variācijās, sākot no zeltaini brūnām, līdz pat kobaltzilām. Es tā jūtos komfortabli, uzskatu, ka man tā piestāv (un arī no apkārtējiem regulāri dzirdu, ka man tā piestāv), un man tā vienkārši patīk.

Vot, un tad nu vakar ciemos bija draudzene, un, vēl pat iekšā neienākusi, lūdz, lai viņai acis uzkrāsoju, jo "tev vienmēr tik smuki sanāk, es tā nekad nemāku", un vakarā viņai randiņš. Fine, whatever; viņa pati ikdienā krāso tikai uzacis, skropstas un uzvelk acu zīmuli gar augšējā plakstiņa skropstām.
Savācu savu acu ēnu un otu arsenālu, uzkrāsoju viņai acis. Neko tumšu, mind you, no eyeliner, no dark shading, only the upper lid; uztaisīju smukus violeti-pelēcīgi-brūnus ārējos plakstiņu stūrus un līdz pusei plakstiņa ieloci (kā vispār latviski lai smuki pasaka "crease"; "rieva" izklausās anatomiski stipri vien zemāk piederīga (or maybe that's just me)) un rōzā zeltu (bet nu nekādu tur blingu, ja) no iekšējā stūra līdz pusplakstiņam (again, latviski tas viss izklausās pilnīgi ačgārni). Bija smuki.

Komentārs, kad viņa sevi apskatīja spogulī? "Oi, nē, to augšu (to violeti-pelēcīgi-brūno) vajag noņemt nost, citādi šis ir kā prostitūtai uzkrāsots."

Mmmkei. Tad kā vispār nosaukt to, kā acis sev krāsoju es?

Varbūt tāpēc arī vakar rimčikā tā Selīnas Dionas dubultniece uz mani tik nosodoši noblenza. Jo man acis kā prostitūtai uzkrāsotas.

Jes, apmēram šādi beidzas katra reize, kad iedomājos kaut ko no sērijas "a varbūt šodien bez melnām acīm varētu iztikt". Izrādās, ka nevarētu vis.

Un vēl par to pašu nelaimīgo picu runājot — pastāv baigā aizdoma, ka līdz ar pirmspēdējo picas kasti ir ticis izmests arī viens no jaunā un sasodīti smukā ēdamrīku komplekta nažiem, jo nav absolūti nekādu citu ideju par to, kur citur tas varētu būt likts. Faking fak, nu, pica, I trusted you. (Un tikai nepadomājiet, ka es kā kaut kāds barbars picu ēdu ar nazi un dakšiņu, nebūt ne, bet kaut kā taču tās satriecoši sieraini bekonīgās šķēles viena no otras ir jāatdala.)

Tikmēr skaistumkopšanas ziņās:

tā vien skatos, ka šovasar mans purniņš būs tik vasarraibumains kā vēl nekad agrāk;

Missha Closing Cover korektors ir kaut kāda melnā maģija (jo kā citādi lai tas būtu tik pigmentēts, šķidrs, izpludināms un lēts);

un delikātu vietu epilēšana emocionālā ziņā ir ne vairāk un ne mazāk kā tieši šāda.

Bet toties brīnišķīgajā šmāķu pasaulē — vakar prasījās teju vai gaismas staru no debesīm un eņģeļu kori fonā, jo izraku no vannasistabas skapīša dzīlēm gandrīz aizmirsto Missha M Perfect Cover, un omg, you guys, it is so. GOOD. (Labāks pat par Laneige spilvenu, true story.)
So sorry for ever abandoning you, bby, I promise to never stray again.

Also, breakfast wine Tuesday!

Also also, pagājšnedēļ nomontēju pieaudzētos matus un rīt eju apcirpties; jāsaka, ka nepilna pusotra gada laikā var ļoti pieklājīgu garumu atlaist. Gribēšu gan redzēt, ko internetos izslavētā frizētavā no tā visa var dabūt gatavu.

Urban Decay acu ēnu bāze manas ekspektācijas ne tik vien pievīla, bet vēl arī piesmēja, un iepriekšējo, protams, neapdomīgā optimisma uzplūdā jau biju paspējusi izlidināt ārā. Ko nu darīt, kā man tālāk būt, un viss tāds.

Also, kāpēc visi klusē par to, ka mums ir ne tikai pašiem sava interneta nodaļa, bet Rīgā ir aš veseli divi taustāmi Missha veikali; es visu šo laiku būtu varējusi pie labā šampūna un kondicioniera tikt bez divu nedēļu uztraukšanās par starptautisko pasta sūtījumu uzticamību. (Bet nākotnei — ohboyohboyohboy!)

On a completely unrelated note, cik gan dīvainas vietas mēdz pēc špagatu staipīšanas sāpēt; who would've thunk.

Lumbersexual, jes, tā viņus to sauc.

(Coincidentally, pašai šobrīd mugurā melns tēkrekls, tam pa virsu liels sarkanrūtaina flaneļa krekls, un nošļukuši un caurumaini džinsi. People in glass houses, and all that.)