Tas, protams, gan jau viss tikai uz manu ciklu noveļams, ka tik jūtelīgi visu uztveru, bet
vakar bišķi sabesījos uz draudzeni par, yes, really, meikapu.

Pirmkārt, diskleimeris: ikdienā kādos 70% gadījumu mēdzu acis krāsot stipri vien tumšas visādās t.s. smokey eyes variācijās, sākot no zeltaini brūnām, līdz pat kobaltzilām. Es tā jūtos komfortabli, uzskatu, ka man tā piestāv (un arī no apkārtējiem regulāri dzirdu, ka man tā piestāv), un man tā vienkārši patīk.

Vot, un tad nu vakar ciemos bija draudzene, un, vēl pat iekšā neienākusi, lūdz, lai viņai acis uzkrāsoju, jo "tev vienmēr tik smuki sanāk, es tā nekad nemāku", un vakarā viņai randiņš. Fine, whatever; viņa pati ikdienā krāso tikai uzacis, skropstas un uzvelk acu zīmuli gar augšējā plakstiņa skropstām.
Savācu savu acu ēnu un otu arsenālu, uzkrāsoju viņai acis. Neko tumšu, mind you, no eyeliner, no dark shading, only the upper lid; uztaisīju smukus violeti-pelēcīgi-brūnus ārējos plakstiņu stūrus un līdz pusei plakstiņa ieloci (kā vispār latviski lai smuki pasaka "crease"; "rieva" izklausās anatomiski stipri vien zemāk piederīga (or maybe that's just me)) un rōzā zeltu (bet nu nekādu tur blingu, ja) no iekšējā stūra līdz pusplakstiņam (again, latviski tas viss izklausās pilnīgi ačgārni). Bija smuki.

Komentārs, kad viņa sevi apskatīja spogulī? "Oi, nē, to augšu (to violeti-pelēcīgi-brūno) vajag noņemt nost, citādi šis ir kā prostitūtai uzkrāsots."

Mmmkei. Tad kā vispār nosaukt to, kā acis sev krāsoju es?

Varbūt tāpēc arī vakar rimčikā tā Selīnas Dionas dubultniece uz mani tik nosodoši noblenza. Jo man acis kā prostitūtai uzkrāsotas.