Deividam Haselhofam ir jauns mūzikas video. There are no words, just, none.

Sure, why not — mūzika kaķiem.

Also, cik brīnišķīgs redneku hiphops (ar visu propellerlaivu!).

Noskatījāmies vakar visnotaļ piemīlīgu postapokaliptisku mākslīgā intelekta robotu (jā, piekrītu, pietrūka citplanētiešu) filmiņu Autómata, kurā mani vislaik ārā no sliedēm sita robotu runā izmantotie mašināriuma saundtreka skaņu efekti.

Šodien ir brīnišķīga diena, kurā visu pasludinu sev par godu esošu. (Jo īpaši svaigāko supernaturāli, ouboiouboiouboi.)

Also, this:

(Also, zem bildes ir dziesma, ļ., ļ. skaista dziesma.)

Nu jau vairāk kā nedēļu man ir jauns mīļākais albums, kuru vienkārši nespēju neklausīties. Katru dienu. Burtiski.
Gaidīju jau, cik tad ilgi vīra kungs izturēs, neko neteicis, un, man par pārsteigumu, tas bija veselas divas dienas ilgāk, nekā biju paredzējusi. Good for you, vīra kungs, tava pacietība ir uzslavējama.
(And if he only knew, ka tas albums man iet uz riņķi vidēji reizes četras dienā, khh.)

Citējot draudzeni, "jūtos dažādi", un teju vai jāpiekrīt mīļotajam vīra kungam par šo.
Nu i neko. Nopirku matu masku, turpinu justies smuki. (Jo neviens, kam pa ģīmi sadot, tāpatās nav dabūjams. (Kā jau vienmēr, vai ne.))

Visādi citādi, no šī netieku vaļā nu jau nedēļu.

Jūtos visnotaļ pārliecināta, ka mana vīra vecāmamma ar lielākām un mazākām traumām un kompleksiem ir apgādājusi ne vienu vien paaudzi un turpina to darīt tik veiksmīgi, ka brīžiem jau šķiet, ka draudzenes manus atstāstus sāk uzskatīt kā ja ne izdomātus, tad labākajā gadījumā pamatīgi piepušķotus gan. Yeah; no. I assure you, she's quite real.
Tas, ka, savu mazdēlu satiekot, tiek piezīmēts, ka "tu ar katru reizi, kad tiekamies, arvien neglītāks kļūsti; tas labi" mūsu ģimenītē tiek uztverts pavisam normāli, un par man veltīto "tevi jau nu gan vecāki pārāk pieklājīgu izaudzinājuši" pat nevaru nepiekrist, bet visādi citādi tas morālais terors ir izturams tikai nelielās devās un ar stipri vien lieliem starplaikiem.
Tā pēc vienas tādas devas laimīgi jau aujam kājas, brīvība ar visām maņām jūtama jau rokas stiepiena attālumā, vēl tikai jāatvadās, vēl tikai pavisam nedaudz atlicis, esam jau pie pašām durvīm, kad mums tiek pievērsts caururbjošs skatiens un atskan: "Nu, mīļākā tautasdziesma." Tajā brīdī galvā aizveļas kamolzāle, skan circeņu sisināšana, un prātā nenāk absolūti nekas pat attāli līdzīgs tautasdziesmai, kur nu vēl mīļākā. "Pūt, vējiņi!" vīrs pēc mokoši ilgas pauzes piedzemdē. Pat necentīšos pienācīgi aprakstīt to nicīgo nosprauslāšanos atbildē, jo tai sekojošais: "Dzērāju dziesma! Bet ko tad citu no tevis varētu sagaidīt," jau visu izsaka.

Kāpēc man tas viss ienāca prātā; šodien kvēli cerēto pērkona negaisu sakarībā precīzāk par "solīt sola, bet nedeva" izteikties nekādīgi nespēju, bet, sitmannost, neparko nevarēju atcerēties, kurai tautasdziesmai šī rindiņa pieder, uz ko, savukārt, nodomāju, ka, vot, vīra vecāmamma gan uzreiz pateiktu, no kurienes tas ir.
Uzgūglēju, un, kā izrādījās, tas pats nelaimīgais pūtvējiņš vien ir. Bet protams. Kā gan citādi.

Nu i neko. Īstu lietu un pērkonu nedabūju, tad nu klausos šos.

Dabūju aizliegumu savā garderobē ieviest džinsu šortus. Well. There go my plans for the summer.

Savukārt citās ziņās — vakardienas džeza koncertā, klausoties tos septiņarpus trīspadsmitdaļu taktsmēra skaņdarbus, guvu pamatīgu apstiprinājumu tam, cik ļoti it is not my thing. Manām smadzenēm vienkārši trūkst kapacitātes to jebkā sakarīgi uztvert. Kā vīra kungs izteicās, that kind of music sounds like trying to squeeze a lemon, using just your hands. Ļoti precīza metafora, jāsaka.

Bet vispār, par mīļoto dzīvesbriedi runājot, septiņi kopābūšanas gadi, un es joprojām naivi turpinu ticēt tam, ka viņš ieradīsies laicīgi, ja mums kaut kur sarunāts tikties. When will I ever learn, nu, when.

Ja nu ir kaut kas, ko nevajadzētu skatīties tetovēšanās laikā, tas pavisam noteikti ir Girl Code, ibo tur brīžiem tik briesmīgi jāzviedz, ka i gribēdams nekustīgi nenosēdēsi.

Visādi citādi — you guys, how beautiful is this, seriously.

Pagājšnakt graciozi lēkšoju pāri atlocekļotiem cilvēku torsiem, nocirstām rokām un kājām un nenosakāmas izcelsmes asiņainām ķeskām, kas bija izmētātas sazin kādos apakšzemes bunkuru tuneļos, pa kuriem dzinos pakaļ ne ta' vainīgajam slaktētājam, ne ta' nākamajam upurim.
Pirms gulēšanas, jāatzīmē, klausījos melanholisku klaviermūziku un adīju zeķi.

Skatos desmit gadus vecu koncertu, un, dudes, cik tas ir skaisti — publika spīdināšanai vēl izmanto nevis savus smārtfōnus, bet gan honest-to-god šķiltavas un brīnumsvecītes.

Mūzikai vajadzētu pēc idejas tādu pašu saitu, kāds imdb ir filmām, lai es visiem saviem mīļākajiem iekšplēsīgajiem albumiem varētu desmitniekus salikt.

Nēnulabi, ko tur daudz, šis pavasaris muzikāli man, tātad, būs ne tik vien hiphopa, bet aš pilnīgi hipsteru hiphopa zīmē. Lai jau būtu. Cerams tikai, ka tas nebūs gateway hipsterisms, kas beigsies ar kaut kādiem, nezinu, mamfordiem vai ko jau nu tur īsteni hipsteri klausās, jo kaut kādus sasodītus bandžo gan es nepārdzīvošu.

And now for something completely different (aka shameless almost-self-plug) - muzikālais links.