- 6.-Mar-2006 04:32 pm
- Tēmas:
- literature, vampires
Terry Pratchet, Discworld, Moving Pictures: grāmata, kurai noteikti vajadzētu būt jautrai un izklaidējošai - tik daudz humora, tik daudz parodiju par ko vien sirds kāro. Pat pa kādai apdomājamai idejai izteikts - kaut vai tā pati jau nolietotā, bet man tomēr mīļā
What was it they said about gods? They wouldn't exist if there weren't people to believe in them? And that applied to everything. Reality was what went on inside people's heads.
Un par spīti tam, nē. Tā nepiesaista, tā neievelk sevī, nepieciešamība to atlikt malā nesaskaras ar jebkādu pretestību. Un tā nav nespēja ielasīties grāmatā vai paciest obligāto ievadu - grāmata ir jau pāri pusei.
Varbūt vainīgs tulkojums? Varbūt vainīga pēdējā izlasītā grāmata?
(Laurell K.Hamilton "Seduced by the Moonlight" - ļoti personisks stāstījums pirmajā personā. Daudz spraigāks, lai gan it kā taču gandrīz nekas nenotiek, visi būtiskie sižeta notikumi būtu satilpināmi vienu rindkopu grā pārstāstā. Tik daudz tēlu, ka tajos varētu apjukt - un tomēr, vismaz vienas grāmatas robežās to atšķiršana problēmas nesagādāja, grūti pateikt, kā būtu ar visu sēriju..... Jā, daudz erotikas un vardarbības; vairāk nekā Raisai (un iemeslu salīdzināt tieši šīs divas autores patiešām netrūkst) - bet par spīti visam, Hamiltones pasaule šķiet daudz gaišāka, optimistiskāka un, hm... labsirdīgāka? (kas pierāda vienīgi to, ka pasaules labsirdīgums ir ļoooti relatīvs jēdziens.) Bet nebūtu taču tā, ka literatūra bez erotikas un vardarbības man būs sākusi šķist garlaicīga? Laikam jau jāpalasa Anitas Bleikas sērijas iesākums, kur tā visa esot mazāk, bet visu citu Hamiltones tekstu pozitīvo īpašību - vairāk. Raisas nemīlētājiem - atmetot drūmi depresīvo noskaņu un brīžiem ļoti izteikto homoerotisko ievirzi, citas Raisas darbu nevēlamās īpašības būs arī šeit. Ieskaitot nemirstīgus varoņus (gan ne galvenos varoņus. Vismaz ne abu apskatāmo sēriju pirmajās grāmatās galvenās varones ir visnotaļ mirstīgas.) Ieskaitot varoņu izskata apjūsmināšanu. Ieskaitot varoņus, kuru sākotnējais apraksts šķiet ļoti interesants, bet kas savas interesantās īpašības nebūt negatavojas izrādīt romāna gaitā. Ieskaitot kaudzi ar varoņiem, kuru sākotnējais apraksts ir ļoti interesants, bet kas savas interesantās īpašības nebūt netaisās izrādīt romāna gaitā. Pagaidām gan bez varoņiem, kas iegūtu neievainojamības un neaizskaramības statusu (ko Lestats pamanījās jau 3. no 10. grāmatām) un bez centrāliem tēliem, attieksme pret kuriem kardināli mainītos sēriju laikā, padarot tos no interesantiem antivaroņiem par neinteresantiem varoņiem.(
"Pasaki man, no kā baidies, un es pateikšu, kas tu esi".
Fobijas, kas piemīt cilvēkiem spēj perfekti raksturot viņus pašus.
Pirms kāda laika es sapratu, tieši kas vainojams pie manām visai paredzamajām augstumbailēm, un arī pie pilnīgi neparedzami uzpeldošajām bailēm no atrašanās pūlī... Un jā, pāris, kas daudz nepārsniedz normālas, veselīgas piesardzības robežas (vai to, ko es uzskatītu par normālu, veselīgu piesardzību).
Labā ziņa: nu jā, beidzot es zinu, kas tieši liek man baidīties. Jā, laikam jau tas ir viens no tiem akmeņiem, kas lielu lomu spēlējis ievelkot mani tajās neveiksmēs, kas ar mani līdz šim atgadījušās. (neteiktu gan, ka šobrīd šķistu, to ir bezgala daudz? Bet šobrīd man ir labs noskaņojums).
Sliktā: um... man tas itin nemaz nepatīk. um, ja nevēlēšanās sev tajā atzīties ir bijusi gana spēcīga, lai radītu iracionālu fobiju, tad laikam tam ir bijis gana labs iemesls
Un tagad man bail, ka to sapratīs vēl kāds. Par laimi, tas, ka bailes izskatās pēc augstuma bailēm, pārsvarā izpaužas tad, kad būtu jāizpaužas augstuma bailēm un visādi citādi izskatās pēc augstuma bailēm vēl nenozīmē ka tās ir augstuma bailes.
Kā izrādās, nodzīvoto gadu skaits nespēj cilvēku atbrīvot no ticības, ka dzīvojam ideālā sabiedrībā (vai vismaz tādā, kur visi tās locekļi dara visu iespējamo, lai to padarītu ideālu). Cilvēki, kas nespēj saprast, ka publiski organizētam, visu dienu ilgstošam pasākumam ir neizbēgamas sekas.
Cilvēki staigā un ienāk no ielas – tātad grīdas būs pienēsātas ar smiltīm un sniegu. Jā, pat ja visi 50 ienācēji katrs 5 minūtes berzīs savas pazoles uz paklājiņiem pirms katras ienākšanas.
Liela daļa jaunatnes ir pieradusi ēst diezgan nepārtraukti, vai vismaz biežāk, nekā paspēt aprīt brokastis pirms pasākuma, apēst pusdienas pārtraukumā, un gaidīt līdz vakariņām, kad nu pārradīsies mājās. Tātad arī sēžot un klausoties lekcijas un spēlējot spēles viņi ēdīs un radīs atkritumus.
Nu nevar ticēt, ka ‘vai tiešām nevar katrs aiznest pats, ja jau pasākums par velti utt utt’. Nevar. Tā vienkārši pasaule nav iekārtota. Arī novākšana pēc pasākuma pieder pie tā darba, kuru organizācija ir uzņēmusies, apņemoties kaut ko organizēt – tāpat kā tēmas nozīmēšanas, lektoru savākšanas un citu izklaižu organizēšanas.
Un tad kas ir pareizāk? Apzināties sekas, un nedarīt neko, vai kaut ko tomēr darīt, bet ilgstoši sūdzēties par sekām?
Laikam jau pēdējais – tāpēc... mierīgi ignorējat mani. Es piederu pie pirmā.
Tā kā par godu jaunajiem gurķiem (vairāk
te) mums tagad ir televizors, svētdienas vakarā, pa vidu visam pārējam kāda visai savdabīgai parādībai bija iespēja pārsteigt arī manu prātu.
Atcerieties, agrāk skatoties kriminālo informāciju lielais vairums demonstrēto subjektu nerunāja valsts valodā?
Nu re... Vakar tv5 „ČP” skatoties, situācija pilnīgi pretēja – krievu valodā veidotajā raidījumā visi kriminālie subjekti runāja latviski.
Vai raidījumi par kriminālo informāciju tiek veidoti vienīgi, lai nodrošinātu nepieciešamo darba slodzi tulkiem?