Kā izrādās, nodzīvoto gadu skaits nespēj cilvēku atbrīvot no ticības, ka dzīvojam ideālā sabiedrībā (vai vismaz tādā, kur visi tās locekļi dara visu iespējamo, lai to padarītu ideālu). Cilvēki, kas nespēj saprast, ka publiski organizētam, visu dienu ilgstošam pasākumam ir neizbēgamas sekas.
Cilvēki staigā un ienāk no ielas – tātad grīdas būs pienēsātas ar smiltīm un sniegu. Jā, pat ja visi 50 ienācēji katrs 5 minūtes berzīs savas pazoles uz paklājiņiem pirms katras ienākšanas.
Liela daļa jaunatnes ir pieradusi ēst diezgan nepārtraukti, vai vismaz biežāk, nekā paspēt aprīt brokastis pirms pasākuma, apēst pusdienas pārtraukumā, un gaidīt līdz vakariņām, kad nu pārradīsies mājās. Tātad arī sēžot un klausoties lekcijas un spēlējot spēles viņi ēdīs un radīs atkritumus.
Nu nevar ticēt, ka ‘vai tiešām nevar katrs aiznest pats, ja jau pasākums par velti utt utt’. Nevar. Tā vienkārši pasaule nav iekārtota. Arī novākšana pēc pasākuma pieder pie tā darba, kuru organizācija ir uzņēmusies, apņemoties kaut ko organizēt – tāpat kā tēmas nozīmēšanas, lektoru savākšanas un citu izklaižu organizēšanas.
Un tad kas ir pareizāk? Apzināties sekas, un nedarīt neko, vai kaut ko tomēr darīt, bet ilgstoši sūdzēties par sekām?
Laikam jau pēdējais – tāpēc... mierīgi ignorējat mani. Es piederu pie pirmā.