Jā, es zinu, ka neesmu sievišķīga.

Drīkstat man to arī neatgādināt, norunāts?


Upd: Geez, cilvēki, jūs mani pārpratāt. Tas nebija 'pažēlojiet mani, es jūtos draņķīgi'. Man jau liekas, ka nav obligāti jābūt sievišķīgai, lai būtu 'riktīgs cilvēks', m?

( runā vīpsna )

Un nav jau svarīgi, vai, ņemot vērā, ka upuris ir tik zemu attīstīts radījums kā zirneklis, to par vardarbību pat īsti dēvēt nevarētu.

Svarīgi vienīgi tas, ka pats varmāka to izjūt kā nežēlību. Nepatīkamu, varbūt pat apkaunojošu - bet bailes ir spēcīgākas. Bailes ir bezjēdzīgas, bet pat šāda apziņa nepalīdz no tā atbrīvoties.

Es ar īsti nepiekrītu. Nevis ģimene ir zaudējusi nozīmi, bet laulība. ģimene joprojām ir ļoti svarīga - lai kāda tā kuram nebūtu. Visi jau joprojām grib, lai viņus mīl. Nekas nav mainījies vai atcelts šajā ziņā :)

((c) shelly)

Nezinu.... tas, ko redzu sev apkārt liek domāt par ko citu. Vajadzība apzināties savu vērtību kļuvusi svarīgāka par vajadzību, lai kāds mīlētu. Vismaz vairākumam.