Ceriņi
Saša strādāja par pīrādziņu uzpūtēju.
Nē, amata nosaukums viņam, protams, bija daudz skaīgāks - Pārtikas apgādes administrācijas Patērētāju apmierinātības uzturēšanas departamenta Ražošanas vecākais operators - bet "pīrādziņu uzpūtējs" to raksturoja daudz trāpīgāk - katru dienu (un katru trešo nakti) viņš ieņēma savu vietu pie konvejiera un rūpīgi iepūta gaisu katrā pīrādziņā.
Tas bija ļoti atbildīgs uzdevums. Ļoti atbildīgs. Ja gaisa būs par maz, patērētāji, uz pīrādziņiem skatoties, nespēs saņemt tiem pienākošos ikdienas apmierinātības devu. Ja gaisa būs par daudz, pīrādziņš pārsprāgs, vēl nesasniegdams pārtikas izdales punktu. Pie tam īpaša uzmanība bija jāpievērš atšķirībām pīrādziņu starpā. Pārlieka vienmuļība notrulinātu patērētāju maņas un liegtu viņiem ilūziju par katras dienas unikalitāti. Turpretī pārliekas atšķirības pīrādziņu starpā novestu pie nevēlamas sāncensības, kad visi vēlētos saņemt tieši to vienu, visskaistāko pīrāgu.
Pīrāgu cepšana jau sen bija gandrīz pilnībā automatizēta. Higiēnas jautājums. Vienīgi pīrādzņu uzpūšanu mašīnām atkārtot nebija izdevies, tādēļ ik dienas īpaši atlasīti un uzticami darbinieki pusstundu ļāvās nežēlīgajām dušām, kam bija jānoskalo no viņu ādām un gļotādām visi svešķermeņi. Pie pīrādzīniem stāvot viņi bija spiesti zmantot īipašus, vienreizējos elpošanas aparātus, kas dienas beigās tika savākti milzu kastēs ar dzelteni-melno bioloģiskās bīstamības brīdinājuma zīmi.
No dezinfekcijas dušām vēl ilgi sāpēja visas atveres, šķiet, arī ar pēdējā laikā pamanīto redzes pasliktināšanos tai bija kāds sakars, bet Saša vienalga mīlēja savu darbu.
Viņš mīlēja tumšos rītus, kad pats ar savām pēdām skāra gadsimtiem vecos akmeņus mēra izslaucītajās ielās, viņu aizgrāba iespēja patiešām vērot ceriņus, sajūtot ceriņu smaržas ilūziju sava personalizētā elpošanas aparāta filtros. Reizēm Saša domāja, ka varbūt viņš ir vienīgais cilvēks visā pasaulē, kas zina, ka ceriņi joprojām spēj smaržot. Tāpat kā agrāk. Tāpat kā pirms mēra.
Kādā rītā, ieraudzījis mēļo pieclapīti uz simtgadīgā bruģa zem kājām, viņš bija izrāvis filtrus no mutes un nāsīm, un apēdis ziediņu laimei - tādu pašu, zemē atrastu, nedezinficētu un nenomazgātu. Viņš vēl tagad atcerējās adrenlīna drebuļus, kas skrēja pār viņa ķermeni, sarkanajā telpā, dienišķajā pretinfekcijas pārbaudes laikā. Visparastākās iesnas nozīmētu darba zaudējumu - par to viņu brīdināja jau pirmajā darba dienā.. un otrajā, trešajā un visās pēc tam. Pat visparastākās iesnas, nerunājot par Infekciju, kuru neizbēgami sānems ikviens, kas laicīgi nenomainīs sava "Biosoft" elpošanas aparāta filtrus - tā savā glāsmainajā balsī ik rītu atgādināja mazais modinātājs. Bet Sašam bija paveicies, nekāda infekcija nebija atklāta ne tajā pārbaudē, ne arī pēc tam.
Šodien pīrādziņu uzpūtējam bija plāns. Visu nakti pavadījis, samiegtām acīm ceriņu lapas skaitīdams viņš bija salasījis veselu sauju pieclapīšu, ko šodien, pīrādziņos iepūstus noūtīt līdzpilsoņiem, kas kā balti kosmonauti lēni slīdot ieradīsies tiem pakaļ.
Cik laimīgi viņi būs, ieraugot īstu, dzīvu ceriņu laimīti - tas bija viss, par ko Saša domāja, rūpīgi slēpdams ceriņu ziedus no nežēlīgajām dezinfekcijas dušām.
Dienas beigās, milzu kastēs ar dzelteni-melno bioloģiskās bīstamības brīdinājuma zīmi līdzās vienreizējajiem elpošanas aparātiem gulēja kaste pīrādziņu, katrs ar samurcītu, violetu ļerpatiņu dibenā.
Tā kā runāju par abām pirmajām... Tās tomēr ir abas kopā viens darbs.
Man vienkāršāk meklēt internetā, jo īpaši visu, kas tulkots krieviski.