Galvenokārt tiem, kas zin par ko ir runa, atskaitei par pagājšā reizē notikušo. Jāatzīst, ne pārāk literāri. Bet lasīt gan jau ka var arī citi.
Par līdzautoriem uzskatāmi divainic (varonīgais Ulfriks), cattie_brown (drosmīgā medniece un pūķulēna Šmuļa draudzene Rasta), napalmeye (drosmīgais mednieks Leo), goldleader (visu nīstais pārgudrais izgudrotājs, anarhistiskais gnoms Kvizils) un vēl divi, kuri, cik man zināms, cibā uzturēties nemēdz.

Kas kur kad.

Brabandija un Zalcfrunte ir tikai divas no neskaitāmajām izmēros nelielajām Hertu alianses karalistēm. Rietumos un dienvidos tās robežojas ar citām sabiedrotajām, bet austrumos - ar vēl neseno mierīgo tirdzniecības partneri, izmēros iespaidīgo Frankelšteinas diktatoriju. Pret maģiju izturas ar pamatīgām aizdomām - jo vairāk tādēļ, ka pašu cilvēku starpā burvju ir maz. Priesteri, druīdi - tos vienkāršā tauta saprot. Bet aušas burvjus? Tos gan nē. Cilvēki elfus, gnomus, rūķus, orkus un citus dīvaiņus pacieš, kamēr tie pilda savus pienākumus - par klerkiem bankās, par krogu un viesnīcu turētājiem, sargiem, ādas miecētājiem, kapračiem un tā tālāk.
Bet ārpus šo pienākumu pildīšanas cilvēki uz citām rasēm skatās visai nicinoši.

Ziemas šeit ir aukstas, bet ne tuvu tik stindzinošas kā vēl tālāk ziemeļos - necivilizētajās Silberrijas tundrās, kur dzīvo joprojām lasīt un rakstīt neprotošas ciltis un medī dažādus briesmīgus zvērus -zobenzobu tīģerus, zobenzobu vāveres, zobenzobu sliņķus un mamutus, lai gatavotu no tiem apģērbus, kas lieliski pilda bruņu funkciju un dažādus ieročus, kurus gan civilizētie ļaudis nav iemācījušies lietot nesalaužot.

Starp Brabandiju un Zalcfrunti atrodas Brokidolas meža anklāvs -nosacīti neitrāla teritorija kuras dienviddaļā dzīvo driādas, bet ziemeļgala priedēs, tuvāk Zalcfruntes robežai savus mitekļus savijuši elfi. Driādas apgalvo, ka cilvēki nesaudzīgi izturas pret mežu un ir aizliegušas cilvēkiem ienākt savā meža daļā. Aizliegums attiecas arī uz visiem pārējiem, izņemot meža vēsturiskos iedzīvotājus, nu, un vēl elfus. Pārējiem, kas nejauši šķerso driādu Brokidolas robežu pēc viena brīdinājum šāviena ar koši dzeltenu bultu netālā priedē, nākamā bulta parasti tiek šauta laik nogalinātu - driādas ir prasmīgas strēlnieces.

Hertu alianses un Frankelšteinas impērijas attiecības šobrid raksturojamas kā 'nedraudzīgas'. Atklātas karadarbības gan pagaidām nav. Pagaidām.

Pirms pusotra gada, kad konflikts starp Brabandiju un Frankelšteinu pieņēma pašreizējo kara draudu ēnu, Frankelšteina aizliedza Brabandijai izmantot savus ceļus pasta pārvadāšanai. Un pirmo reizi simts gadu laikā Brabandijas karalis nolēma pamēģināt noslēgt pamiera līgumu ar Brokidolas meža driādām.

Pārsteidzošā kārtā pārrunas jau pēc pāris dienām beidzās pozitīvi. Driādas atļāva pasta pārvedumiem izmantot pirms kas zin cik ilga laika būvētu, bet joprojām izmantojamu ceļu, kas stiepās cauri Brokidolai un pēc nostāstiem agrāk esot ņudzējis no tirgotājiem starp Silberriju ziemeļos un gnomu Arkanstiju tālu kalnos dienvidos.


Driādas tikai palūdza, lai no ceļa pasta pārvadātāji nost neejot, dzīvniekus nešaujot, ugunskurus nekurinot un vispār ārpus īpaši norādītām vietām nenakšņojot.
Pa ceļu lai braucot vienīgi karaliskā pasta pārvadātāji, lai viņus atpazītu tiem vienmēr līdzi jābūt dzeltenam ēzelim un visiem pavadoņiem jānēsā cepures ar zvārgulīšiem.
Jā, un vēl ēzeļi tumsā mazliet spīd un ir viegli pamanāmi, lai kāda paranojiska driādu strēlniece pēkšņi kaut ko nesajaucot.

Veselu gadu šī sistēma darbojās lieliski. Tirgotāji labprāt maksāja nelielas nodevas, lai pasta pārvadātāju statusā varētu ceļot caur Brokidolu - preču pārvadāšanu uz Zalcfrunti un pēc tam tālāk uz ziemeļiem līdz pat mūžam sniegotājām Silberrijas tundrām tas saīsināja par veselām divām nedēļām. Pie tam - ceļš caur Brokidolu bija garantēti drošs. Tur nevarēja būt nekādu lielceļa laupītāju, tur nekad neuzbruka nekādi meža zvēri - driādas, sargājot mežu no pastniekiem pie reizes piesargāja arī pastniekus no meža.

Un tad, pirms pusgada Brabandijā ieradās pēdējie pasta rati nu Zalcfruntes. Kā drīz atklājās, pirms pusgada arī Zalcfruntē ieradās pēdējie pasta rati no Brabandijas.
Dzeltenie pasta ēzeļi gan arī turpmāk atgriezās tiem nozīmētajos staļļos., bet nevienam druīdam no viņiem nezidevās izmānīt tirgotāju un kravas pazušanas noslēpumus.

Pirmā daļa

Rastai un Leo, karaliskā pasta dienesta rezerves virsniekiem tika uzdots izmeklēt Brokidolas mežā notiekošo.
Kādreiz abi bija strādājuši kopā, bet, kopš kļuvuši par medniekiem - pašķīrušies. Leo medīja ar savu uzticamo vilktu, Rasta visu uzmanību veltīja mazam rožainam pūķītim, kuru pamestu bija atradusi mežā un iedraudzējusies.

Noliktajā dienā, kad Rastai bija jāierodas Braunšvices pilsētiņā pēc dzeltenā, spīdošā pasta ēzeļa, cepurītes ar zvārgulīšiem un sakrātās pasta kravas, Leo neieradās. Vai nu aizgulējies, vai ignorējis pavēli, vai pārāk aizrāvies ar baltās briežumātes medībām, vai nolēmis, ka tik aukstā ziemas dienā pastā nav ko meklēt nav zināms. Bet ierasties viņš neieradās.

Toties tur bija ieradušies trīs ļoti saīguši un neapmierināti pasta klienti, kas paziņoja, ka došoties līdz, lai nebūtu nekāda šmaukšanās un atrakstīšanās.

Kāds veikls franku "ielas diplomāts" vārdā Luiss, melnā ādas mētelī. Esot pazuduši kādi ļoti svarīgi viņa dokumenti, kas no Frankelšteinas caur Zalcfrunti sūtīti

Brabandijas tiesai. Sīkākos paskaidrojumos viņš ielaisties nevēlējās.
Ulfriks - milzīga auguma ruds karotājs, rētas izkropļotu seju, kura biezais zobenzobu tīģerādas kažoks pat labāk kā izteiksmīgais akcents apliecināja piederību kādai no kareivīgajām Silberrijas tundru ciltīm. Viņš ļoti aizkustinoši stāstīja par Zaptītes krājumiem, naudu un īpaši rakstvedim diktētām vēstulēm, ko pirms pusgada nosūtījis savai mātei uz Silberriju, bet, kā nesen uzzinājis no attāla radinieka, kas ieradies Brabandijā peļņā - brīnumainās Zaptītes galamērķi nav sasniegušas, pārējais, cik zināms, arī nē.
Trešo neapmierināto klientu sākumā bija pagrūti pamanīt. Patiesi augumā mazs vīrelis, pat ar citiem gnomiem salīdzinot. Un gnoms viņš bija, visai drosmīgs pie tam, ja jau uzdrošinājās ar sūdzību ierasties Brabandijas valsts iestādē - ārpus bankām gnomus šeit neviens redzēt nevēlējās. Pie tam viņam ap galvu riņķoja kāds dīvains sārts akmens un no kabatas, starp neskaitāmiem lūžņiem ārā spraucās žurkas purns. Patiesi drosmīgs, rādīt tādas nolādētas maģijas mantas publikai. Un veiksmīgs, ja līdz šim vēl spēj staigāt uz svām kājām. Vārdā viņam esot Quizzil Karn.

Apstaigājuši Braunšvici, savākuši vēl vēstules un neizsakāmu iedzīvotāju pateicību - pārsvarā krāmus, lai gan atradās arī dažas Zaptes burciņas un kāds sudraba amulets, kas pēc gnoma apgalvojuma 'padarīšot Ulfriku stiprāku'. Kādam priesterim tas vabrūt arī būtu noderējis, bet Ulfrikam?

Un vēl izrādījās, ka Luisam un Kvizilam ir neatliekamas darīšanas Braunšvices bankā. Kvizils kārtējo reizi centās bankas gnomiem izdīkt kredītlīniju telegrāfa būvei, Luiss - apmainīt garantijas vēstuli pret 500 zelta gabaliem.
Nedaudz aizdomīgi paskatījies bankas klerks Luisam naudu izmaksāja, bet Kvizilu aicināja atgriezties, kad būs nomaksāti viņa iepriekšējie parādi.


Pusceļā uz Zilfšteinas ciematiņu - pēdējo godīgo cilvēku apmetni pirms Braunšvices drosmīgos pastniekus pārņēma ēvērģēlīga vēlme pārbaudīt, kas atrodas aploksnēs.
Ko gan varēja iesākt viens pasta dienesta virsnieks pret gnomu ar rozā akmeni ap galvu, lunkano 'es visu varu sarunāt' un draudīgā paskata karotāju, ar zobenzobu tīģera glavaskausu pie sāniem?
Neko.

Tā nu vēstules tika atvērtas, izlasītas, aizlīmētas.... vairums vēstuļu gan ne pārāk veiksmīgi aizlīmētas, bet tas pastniekus īpaši neuztrauca.
Rasta aizvainota pagāja nostāk - un skat, tur, pa taciņu no Zilfenšteinas puses steberēja kāds vecītis apkārt skatīdamies.

Labie cilvēki pastu vedot, ja?
Viņi negribot notirgot tos pasta ratus?

Kamēr medniece runājās ar vecīti un pārējie drosminieki rakņājās vēstulēs, Luiss "es-visu-varu-sarunāt" pamanīja, ka aiz kokiem kustas kas liels un melns.

Un drīz vien tas lielais melnais kustējās nevis aiz kokiem, bet ar savu cieto asti iezvēla medniecei. Liels, ragains, ar spārniem un akmeņaina paskata ādu.

Burvis lika lietā savas prasmes, medniece drosmīgi aizstāvējās, Ulfriks skrēja palīgā, izvilcis savu uz rungas uztupināto galvaskausu un Luiss gaidīja labāko brīdi, lai uzbruktu melnajam akmensputnam no aizmugures.

Bet pēc pirmā sitiena gargoilai Ulfriks to atstāja kolēģu ziņā, pievērsdamies vecītim. Paskatījās uz to vienreiz, un iegāza ar savu galvaskausaino nūju.
Vecītis nogāzās un izskatījās beigts.
Ulfriks drošības pēc izvēle vēlreiz, sadragājot roku un šķiet, arī kādu ribu bezpalīdzīgi guļošajam vecītim.
Kvizils, pamanījis notiekošo, drošībai vēl izšķīla no gaisa liesmu un uzmeta to zemē guļošajam vecītim.... Vecītis izrādījās ļoti labi uzliemojošs, kūpošās gaļas smaka un klusums liecināja, ka tagad viņš pilnīgi noteikti ir beigts. Arī viņa akmens putns nokrita zemē beigts.


Kamēr ziņkārīgas gnoms pētīja, vai vecīša kabatās vēl nav palicis kaut kas derīgs un nesadedzis, kompānijai piesteidzās mednieks vilkādas kažokā, ar uzticamu vilku pie sāniem. Leo Bīblbrokss, viņš esot aizkavējies.



----------

Jau krēsloja kad drosmīgā kompānija sasniedza Zilfenšteinu, ātri vien atrodot iebraucamo vietu ar skaļu krogu, kur pulcējās ne ļaudis vien. Pie dažiem galdiņiem bija manāmi arī gnomi, pie dažiem elfi. Ēnā aiz krodzinieka muguras sēdēja iespaidīgu izmēru orks, ar demonstratīvi novietotu kaujas cirvi, lielāku nekā Ulfrikam piederošo.
Ulfriks paskatījās, padomāja, un pēc Kvizila jautājuma 'klau, bet tu varētu to orku piesist' drūmi pagrozīja galvu. Viņš to negribētu viss.
Tā nu Kvizila mēģinājumi pierunāt krodzinieku investēt tvaika dzelceļa būvniecībā ātri vien cieta neveiksmi - laikam jau pie vainas tas, ka viņš gnoms un tad vēl tas rozā akmens virs galvas? Jā jā, tieši akmens dēļ neviens no krodziņā esošajiem gnomiem ar Kvizilu runāt nevēlējās. Tieši tādu kā viņa dēļ gnomus ārpus bankām vairs neviens negribot redzēt.

Pie drosminieku galda pienāca kāds labi ģērbies elfs un, pāriecinājies, ka viņi visi ir karaliskā pasta dienesta virsnieki (nu, tā viņi vismaz apgalvoja) apvaicājās, vai tiešām viņi te ar visādām padibenēm gribot sēdēt? Ciemā esot labāka iebraucamā vieta, īpaši izmeklētiem visiem. Karaļa virsniekiem viss bez maksas, protams.

Un jā, protams, arī ar elfām varēšot padraiskoties, ja tādas vēlmes esot, viņš piemiedza ar aci atbildo Luisa jautājumam.
Nē, gnomu sieviešu gan neesot, viņš sarauca degunu atbildot Kvizila jautājumam.

Jaunais mednieks Leo visu vārdā atbildēja, ka viņi vēl padomāšot par priekšlikumu.

Pēc laiciņa, secinājis, ka investorus šeit atrast neizdosies Kvizils, kopā ar Luisu un Ulfriku devās uz elfu tavernu, atstādami abus medniekus lepnā divvientulībā.
Dāsnais svešinieks patiešām bija otras iebraucamās vietas īpašnieks. Grezna, gaiša telpa, kura publiku sastādija gandrīz vienīgi elfi, kam tīri labi patika gnoma maģijas priekšnesumi. Luiss aizravās ar elfām, bet Ulfriks un Kvizils drīz vien devās pie miera.

Nākamajā dienā draiskā trijotne devās uz banku, lai pavērotu Kvizila kārtējo mēģinājumu tikt pie kredīta.
Sākumā bankas klerks izklausījās visai laipns un bija ar mieru ķīlā pieņemt dzelteno pasta ēzeli, kas tur pie elfu tavernas ganoties. Kvizils peidāvāja līdzi paķerto Rastas pūķulēnu - taču uz klerka jautājumu 'vai tad viņš jums pieder' pārliecinoši atbildēt neizdevās.
Pseidopūķulēns tapa aizvests uz bankas dzīvnieku novietni. Jā, dīvaini, bet viņiem tur tāda bija.

Cerības uz draudīgā Silberillas karotāja klātbūtni kā pārlicināšanas elementu kredītu iegūšanai neattaisnojās - šķiet, Kvizils jau bija ierakstīts kādā apmeklētāju melnajā sarakstā un visas runas ar viņu bija tikai, lai novilcinātu laiku līdz pilsētas sardzes atnākšanai.

Lai gan Luisam izdevās sardzi pārliecināt, ka notikušais ir vienīgi pārpratums, izrādījās, ka acīgais gnoms-bankas klerks jau ir saņēmis ziņas no Braunšvices bankas gnomiem un pēc dotā apraksta atpazinis Luisu - Braunšvices bankā iesniegtā garantijas vēstule izrādijusies vieltota.

Luisa veiklā mēle viņu izglāba vēlreiz - azikustinošais stāsts par mirušo tēvoci, kas viņam pirms nāves vēstules uzdāvinājis, jā ar tukšu vietu kur ierakstīt naudas saņēmēju, un par viņa pilnīgi neprasmi atpazīt viltojumu no īsta dokumenta sargus pārliecināja nenodot jaunekli tiesai, ja vien viņš atmaksāšot bankai tos 500 zelta gabalus.

Naudas vairs neesot, viņš iepriekšējā naktī esot pārāk ar elfām izklaidējies.... Arī to sargi spēja saprast un piekrita būt pavisam laipni - ja jau banka piekrīt, ka Luiss savu parādu atstrādā, tad viņi nekam tālāk neziņošot. Negribīgi, bet Luiss piekrita, teiktdams saviem biedriem doties tālāk.


Pa šo laiku -
Mednieci Rastu pamodināja telepātiski pūķulēna sajūsmas spiedzieni. Viņš esot jaukā baltā ēkā, kur esot daudz jauku dzīvnieku un vņš esot stāvā sajūsmā un viņam esot ļoti, ļoti interesanti. Lai viņa arī atnākot, te esot dikti jauki.

Varam tikai iztēloties mednieku sašutumu, par pūķulēna atrašanos ne pie viņiem un pasta ratu un ēzeļa pazušanu. Ēzeļe atrašanās vietu noskaidrot nebija grūti (nu ziniet, cik spīdošu dzeltenu ēzeļu var būt vienā ciematā?) - bet krava izrādījās izvandīta. Salikuši visu atpakaļ pēc labākās sirdsapziņas abi mednieki devās apskatīt mājiņu ciema tālākajā stūrī - pēc krogā sastapto teiktā, tur tāds vecs dīvains vecīts esot dzīvojis. Un jā jā, tur esot arī sikspārņi. Lieli? Nu, ja ir mazi, gan jau ka ir arī lieli, kā citādi.

Mājiņas sētas durvis izrādijās vaļā. Brīdi pacīnījušies ar Leo sirdsapziņu mednieki nolēma doties iekšā un - kā izrādās, varbūt tā bija priekšnojauta, ne sirdsapziņa ar ko viņi cīnījās.
Zem "Laipni lūdzam" tepiķīša bija izrakta pamatīga bedre, kurā drosmīgais mednieks iekrita, apdauzot sānus.

Mazās mājiņas vienīgā mazā istabiņa bija dūmu pilna - tie nāca no krāsns, kur kāds bija dedzinājis īpaši dūmojošos melnos akmeņus. No tiem gan atlikušas tikai drupatas.

Atvēruši vēdlodziņu varonīgie mednieki izpētīja istabu. Grāmatas pie sienām un, skat - vesels skapis ar visādām pudelītēm. Dažādās krāsās un ar noslēpumainām bildītēm virsū.Leo, sirdsapziņu piemirsis, metās grābt pudelītes un mest somā...Un salecās kā dzelts, sagāžot visu plauktu - viena pudelīte esot situsi ar elektrību. Stipri situsi ar elektrību.Rasta paraustīja plecus par biedra neveiklību un sāka pudelītes pa vienai krāmēt somā, no nesaplīsušajām izvēloties pudelītes vienādā krāsā ar vienādiem attēliem. Trīs zilās, četras oranžās, viena zaļā... Ai nē, zaļā pudelīte sasprāga, tiko tai pieskārās, pamatīgi apdedzinādama Rastas roku.

Reindžeri nolēma, ka izklaižu ar noslēpumainām pudelītēm pietiek, paķerdami vēl vienu grāmatu no plaukta, kur ielikt atvilktnē atrastu elfiska paskata zīmju noklātu trauslu papīra gabalu devās pie ēzeļa. Kur viņus jau gaīdija Ulfris un Kvizils, sašutuši stāstīdami par Luisa aizturēšanu.

Kvizils, apgalvodams ka zin visas valodas, kādās vien šejienieši runā, nolēma paskatīties vēstuli. Jā - burti bija elfu, bet valoda nē. "Šifrs" pārgudri secināja gnoms. Uz pudelītēm esošos glifus gnoms identificēja kā "veselība" uz oranžajām un "Smaids" uz zilajām. Oranžās izrādījās dziednieciskās Zaptītes paveids, ar visām tās parastajām labajām un sliktajām īpašībām. Bet zilās... tās nu gnoms neatpazina. Grāmatā bija visādas receptes zilām smērēm, ievārījumiem, eliksīriem, bet tā kā pat Ulfriku neizdvās pārliecināt pagaršot jauko zilu zilo želejiņu tā arī tās īpašības noskaidrot neizdevās.

Pūķi bankas dzīvnieku novietne labprāt atdeva īpašniecei, un, uzzinājuši, ka vecīša māja aizdegušies, drosminieki nolēma doties tālāk. Uz Brokidolu!


--------------------------
Jau pie ieejas mežā nācās apšaubīt driādu izslavēto viesmīlīu. Septiņas nošņurkušas, paskrandainas, bet labiem izvilktiem lokiem tur stāvēja, un pieprasīja maksu par ceļa izmantošanu. Nieka 3000 zelta gabalu.

Kompānijai nebija ne mazākās vēlmes to maksāt. Pēc īsas iepazīšanās ar "gnomu liesmojošajām rokām" un paskatījušās uz iespaidīgā auguma Silberrijas karotāju driādas vairs neuzstādija nekādas prasības. Brīdi apsvēruši iespēju kādu no viņām sasiet un aizvest kaut kur pārdot drosmīgie pastnieki ļāva viņām iet.
Pie tam, kaut kas birdināja sniegu no priežu zariem.
Gnoms no zila gaisa izsauca sikspārņu mākoni - tas uzlidoja priedē un pašķīda uz visām pusēm, mērķi neatradis.
Pat rūpīgākā vērošana neļāva pastniekiem samanīt, kas īsti tur birdina to sniegu.
Rasta uzsūtīja savu pseudopūķīti paskatīties. Jā, tur esot meitene. Jā, tāda pati kā tās tur, ko gnoms dedzināja, un tāda pati kā Rasta un tās meitenes, ar ko Luiss izklaidējies iepriekšējā naktī. Nē, elfus no driādām un cilvēkiem viņš neatšķirot. Vajagot?


Ulfriks ieteia nocirst koku - bet tajā sēdošais, pēc zaru kustībām spriežot, tik pat neredzams, kā līdz šim pārleca uz citu koku.

Pastnieku sakārtoja savas šķindošās cepurītes un lēnā garā devās uz prieku. Ceļš bija mierīgs, bez starpgadījumiem - vienīgi sajūta, ka kāds no kokiem viņus vēro, tā arī neatstāja.

Satumstot priekšā bija manāms kāds gaišs logs - pieejot tuvāk izrādījās neliela mājiņa.
Tur sēdēja divas driādas, briežādās ģērbušās ar iespaidīgiem lokiem aiz muguras.
Jā, viņi te varot pārnakšņot. Esot jau dzirdējušas, viņi to nelietīgo bandu šodien esot pārmācījuši - tas labi, pārāk nekaunīgas esot. Bet lai saprotot viņas, gaļas jau esot daudz, bet ar citu pārtiku esot slikti.... Līdz pērnai vasarai vienmēr ziemā varējuši daudz ko labu iepirkt - agrāk no tuvējiem ciematiem, pēdējo gadu arī no caurbraucējiem - tāpēc jau līgums esot noslēgts... Bet tagad vairs neviens ar viņām netirgojoties. Pavisam slikti esot. Jā, pasta ratus no Brabandijas esot redzējušas, no Zalcfruntes gan ne, jau pusgadu kā nevienu.


Nākamajā rītā pastiekiem pamostoties, driādas jau bija uzvārījušas tēju gan sev, gan viesiem. Rastas pūķulēns neparasti jautrs lidinājās apkārt un aicināja visus dzert tēju, viņš esot driādas pierunājis ielit viņiem arī.

Ulfrikam tas šķita aizdomīgi, noķēris pūķīti viņš tā degunu iemērca tējā, lai apliecina, ka tā nav indīga.
Pūķulēnu tas neiepriecināja, un ar vienu astes ieplunkšķināšanu tējā viņš nodrošināja, ka tagad gan tēja pilnīgi noteikti IR indīga.

Kvizils laipni piedāvāja Ulfrikam tējas vietā iedzert jauko zilo želejiņu ar uzrakstu. "Tur taču rakstīts "Smaids", kas gan sliks tas var būt?". Bet Ulfriks pagrāba pudelīti un nīgri iegāza daļu tās satura pūķulēnam rīklē. Tas parādīja mēli, bet nekādus simptomus neuzrādīja.

Visi ķērās pie savas tējas - un te pēkšņi Kvizila seja pieņēma pavisam svētlaimīgu krāsu. Pūķulēns bija sajūsmā 'Jā jā, tā viņam vajag, nemāk grāmatiņas lasīt, dedzina vecus vecīšus, lai tagad pavārtās'. Nu jā, Kvizils bija atstājis atvērtu grāmatas lappusi par zilajām virām. Papētot Kvizili un grāmatu tika nolemts, ka vainīgs ir "Zilais sapņu medus' - īpašā veidā apstrādāts griķu medus, kas ne tikai maina krāsu, bet tā lietotāju noved ilgstošas ekstāzes un halucināciju pilnā stāvoklī.

Kvizils sapņoja par skaistām kailām gnomēm un elfām, kuras beidzot, beidzot! klausās visos viņa izgudrojumos un stāsta, kā viņām patīk gudri vīrieši.. ē, nu gudri gnomi, jā.
Ulfriks, īgns uz pūķīti pieprasīja medniekiem vest gnomu pie samaņas, bet mednieki atmeta ar roku un vienkārši iekrava gnomu ratos.

Ulfriks labs. Ulfriks draugu nelaimē neatstāj. Un ieraka gnomu sniegā, lai atgūstas.
Gnoms apguvās, gan nelāgi apsaldējies un paziņoja, ka tagad atlikušo dienu braukšot ratos.

Tā nu viņi brauca, ne pārāk interesantu ceļu, joprojām neredzamo novērotāju pieskatīti. Bija pa ceļam vieni apgāzti un salauzti pasta rati, jau apsniguši. Sniegu tiem apkārt klāja mazas, ķirzakveidīgas pēdiņas.
"Rati ir apsniguši sen. Pēdiņas ir vakarnakts" secināja medniece Rasta - un, bīdamies no neredzamajiem driādu sargiem kokos, pastnieki devās tālāk, cik nu ātri ēzelītis ar ratiem (un nestāstiet, ka ratus ar sliecēm jāsauc tikai par ragavām) spēja tikt uz priekšu.



Vakarpusē viņiem priekšā atkal bija apgaismots logs. Šoreiz ne baļķu mājiņa, bet milzīga katedrāle.

"Labojums - katedrāles drupas, pamestas vismaz pedējos trīssimt gadus" - visus informēja medniece Rasta.
Viņus gaidīja driādas, kas labprāt piekrita uzsildīt ūdeni tējas padzeršanai un uzsildīt vakariņas no pastnieku ratos atrodamā.
Tā nu viņi sēdēja, katedrāles priekštelpā - vienīgajā milzu celtne daļā, kur vēl bija saglabājies jumts un visas sienas.
Kad kļuva pavisam tumšs, apkārt sāka bļaustīties sīkas balstīņas. Pūķu valoda! vienlaicīgi secināja Rasta, viņas pūķulēns un Kvizils.
"Tātad koboldi" vienā mierā secināja kvizils.
"Viņi mani sauc par pretīgu sīku tārpu" Rastai sūdzējās pūķulēns.

Leo vilks un Rastas pūķulēns tika komandēti sargāt logus un durvis, uzbrukt, ja kāds ienāk - un visi devās gulēt. Iet ārā ziemas naktī dauzīt koboldus nevienam nebija ne vismazākās vēlmes.

Nākamajā rītā apskatot pēdiņas izrādījās, ka tās nāk no un atgriežas pie kāda cauruma pussagruvušās katedrāles sienā. Un tālāk, līdz pat tunelim, kas sākas zem kādreizējās kanceles.

Nokomandējuši pūķulēnu dot ziņu, ja kāds dara ko sliktu ēzelim. "Ko sliktu nozīmē arī - ved prom", visi devās tunelī, Kvizila apburtajam Ulfrika dubultcirvim kalpojot par gaismekli.

Pēc šaurām trepēm un šaura tuneļa pēkšņi Ulfrikam trāpīja pirmā bulta. Tur, lielā zālē bija vesels bars koboldu..... Bet izbaudījuši 'gnoma ugunīgās rokas' viņi, līdzīgi driādu bandai pirms divām dienām, atzina uzbrucējumu pārākumu un metās bēgt.
Bet zāle liela, tumša.... Un neviens nepamanīja, kurā no trim tuneļiem koboldi ieskrēja. Tika nolemts pārbaudi sākt no viskreisāk esošā.

Pēc pāris soļiem zeme zem viņu kājām ieliecās un Ulfriks iekrita bedrē, pamatīgi sasizdams sānus. Un priekšā? Priekšā bija kaut kāda pretīga gļotu peļķe. Ulfriks to pataustīja, un atrāva roku kā apdedzinājies.

"Skābe!" priecājas gnoms, un licis izēst nedaudz cietušajam Ulfrikam un vēl no pudelīšu cilāšanas neatspirgušajiem medniekiem vienu zaptes burciņu, ātri tika pie pilnas pudelītes visai iedarbīgas skābes.

Tik aizrautīgi gnoms vāca skābi, ka nepūlējās ajtaunot Ulfrika cirvja spīdēšanu - bet bez tā te bija tik tumšs, ka pat gnoma un Ulfrika krēslai pielāgotās acis neko lāga neredzēja.
Tikai tādēļ no tumsas spēja pielavīties milzīgs ziloņkurmis un ar savu milzīgo, aso ķepu krāmēt pa plecu varonīgajam Ulfrikam.
Briesmīgs tāds radījums... Viss ar gļotu skābi noklāts - cirtiens plecā Ulfrikam sāpēja visai pamatīgi.

Pirmais izšaut paspēja mednieks Leo.
Viņam šis šķita lielisks šāviens, bet, hei, tas pat neiskrambāja milzeņa ādu.
Ziloņkurmis izspļāva veselu spaini skābes virsū Ulfrikam.


Un tā sākās cīņa, pret nevienlīdzīgo pretinieku. Ulfrika milzu cirvis gļotskābes ietekmē drīz vien sadrupa, mednieku bultas - aiz uztraukuma, zaptīšu radītā reibuma vai vienkārši neprasmes šaut nekādi nespēja trāpīt mērķī.
Gnoms šķīla vienu burvestību pēc otras - un vienīgi kad ziloņkurmis raustījās smieklos, žurku bara ielenkumā, tapa dauzīts ar Ulfrika galvaskausaino rungu un vienu uguns burvestību pēc otras -tikai tad sāka parādīties kāds cerības stariņš. Labi, ka Ulfrika mugura tik plata un gars tik stiprs.
Pats knapi turoties kājās, viņš aizsedza pārējos ziloņkurmja skatam un beigu beigās gnoma burvestības, karotāja cērtieni un retā mednieku bulta, kas sasniedza mērķi tomēr lika ziloņkurmim sabrukt.

Ceļotāju skatam pavērās neliela telpa, ar vairākiem tuneļiem uz visām pusēm. Un telpas vidū - sarkofāgs, kurā bez kāda pāra ļoti senu mirstīgo atlieku atradās arī pāris derīgu priekšmetu, kurus koboldi vēl nebija izvazājuši.

Turpinājums sekos.