Um, es runāju par ko mazliet citu. Ka nevajadzētu vainas apziņu padarīt par vienīgo vai galveno motivatoru dalībai talkā.


Un nevis par to, kurš labāks - tas, kurš izstāsta kādēļ sestdienās netiek, vai tas, kurš paziņo 'un es vispār vairāk pasākumus neapmeklēšu'.

A Tevi nenomoka vainas apziņa, ka neaizej?

Mani principā nomoka arī tad, pat ja neeju uz pasākumu, jo kā biedrības biedram taču tomēr vajadzētu iet.

Nedomāju, ka šis pasākums būs ilgdzīvotājs.

Mana vainas apziņa ir smagi aizrijusies ar nopietnākām lietām, lai uztrauktos par sestdien notikušu talku, par kuras esamību uzzināju šodien.

Biedrības biedrs, kā tu lieliski zini, es neesmu.

Uz lekciju pasākumiem paklausīties es aizeju, ja to ‘solās būt interesanti’ pārsniedz ‘brīvdienas domātas, lai izgulētos’ – un tas pēdējo trīs gadu laikā ir noticis labi ja četras reizes.

Droši vien iespēja, ka es aizeju uz talku (par kuru es esmu laicīgi informēta, atgādināta, un par kuru zinu, ka piedalīsies vismaz daži cilvēki, kurus es pazīstu un ar kuriem kopā vēlos uzturēties) ir visnotaļ lielāka, nekā mana parādīšanās citos biedrības pasākumos.

Nu jā..
Tā es arī domāju, ka teiksi.
Taisnība, man savu probzu vajadzētu apspriest ar aktīvākiem lffb pasākumu apmeklētājiem.

Man šķiet, vienīgā tava probza ir 'sirdsapziņa spiež'.

Interesanti, kā ar apspriešanu to ceri atrisināt?

Lai izdomā citu par zāles samaksas veidu.
Talkas tāpat lielākā daļa neapmeklēs.

Nevajag jau, lai apmeklētu lielākā daļa.

Vajag kaut vai vienu cilvēku, kas patiešām grib un arī spēj to padarīt par pievilcīgu pasākumu.

Pie tam, tas attiecas ne tikai uz talkām.

Nu nez vai Drakonisti ir tādās pašās domās.

Nē, nu ar pārmetumiem, kaunināšanu un apelēšanu pie sirdsapziņas šajā jomā pilnīgi noteikti nekas netiks panākts.