Mana vainas apziņa ir smagi aizrijusies ar nopietnākām lietām, lai uztrauktos par sestdien notikušu talku, par kuras esamību uzzināju šodien.

Biedrības biedrs, kā tu lieliski zini, es neesmu.

Uz lekciju pasākumiem paklausīties es aizeju, ja to ‘solās būt interesanti’ pārsniedz ‘brīvdienas domātas, lai izgulētos’ – un tas pēdējo trīs gadu laikā ir noticis labi ja četras reizes.

Droši vien iespēja, ka es aizeju uz talku (par kuru es esmu laicīgi informēta, atgādināta, un par kuru zinu, ka piedalīsies vismaz daži cilvēki, kurus es pazīstu un ar kuriem kopā vēlos uzturēties) ir visnotaļ lielāka, nekā mana parādīšanās citos biedrības pasākumos.