Tas bija aizliegtais auglis un kārdinātājs.
Kafijas atrašanās ekskluzīvi pieaugušo tasītēs padarīja to par kaut ko daudz apbrīnojamāku par šampanieti, vīnu vai balzāmu, ko pamēģināt un noraidīt iespēja tapa dota. Tā bija kafija, kuru dzēru viesojoties pie draudzenes nerātnību velniņam smīnot dzēru līdz nelabumam – ko izraisīja kas? Ticība, ka kafija ir slikta?

Un kapučīno, tas apdzejotais un apdziedātais piena putu mākonis, kas tapa kārots vairāk par īstu karsto šokolādi. Nu tādu īstu, biezu, rūgtu karsto šokolādi, nevis viegli rozā ietonētu pienu ar kakao... Pat nezinu, kā par manu kaislību kļuvusi latte nevis capuccino.

Apsēsties ar kādu pie galdiņa un malkot kafiju. Un atklāt, cik brīnišķīgs skats uz baznīcas skulptūru paveras pa logu.

Sajūta, kas pieprasa atkārtojumu.