pyonpyon un
carnival ik pa laikam pievēršas sāpīgajam viduvējību jautājumam. Vairums mēs mājam ar galvām vai paraustam plecus, bet
samurajs un
galadriela sev vien zināmu apsvērumu dēļ (kā tomēr top vairums cibas rakstu) izvēlējušies savu galvas māšanu padarīt visiem redzamu.
Būt viduvējībai ir droši. Tu katram aizrādītājam vari uzliet spaini ar baļķiem viņa acī, ar pirmo akmeņu metējiem vai ko citu, kas tavuprāt atbilst viduvējam sarunvalodas kultūras līmenim. Un tad, kad pats zini, ka neesi sliktāks par viduvējību, ir tik patīkami iegulties siltā vannā, ar iemīļotāko indi pie labās rokas, un uz brīdi apsvērt savu unikalitāti, to, kas tevi neapšaubāmi atdala no viduvējības, kas padara tevi labāku.
Filmas, kas nekad nesaņems ne Oskarus, ne Zelta avenes - jo ir tik viduvējas, ka tās neviens pat neatceras. Un lai gan man šķiet, ka zinu, kas saņemtu Zelta aveni par šī gada sliktāko romāna adaptāciju ekrānam - pat ja šāda kategorija būtu, to pelnījušās filmas nez vai būtu gana pamanītas, lai izpelnītos pat šo.
Bet kādēļ daži tik sāpīgi uztver jautājumu par viduvējībām?
Vai patiesi baidās, ka pēkšņi kāds pamanīs viņu īpatnības un notiesās viņus, kā sliktākus par viduvējību? (Jo 'viduvējība' - tas nozīmē to pārsniegušo skaits ir vienāds ar to nesasniegušo skaitu).
Diemžēl šajā rakstā attieksme bija cita, vairumam lasītāju tas ļauj sevi iedomāties kā kaut ko labāku, par to sūda viduvējību tāpēc vien, ka viņi taču arī redz, kāda sūda draņķība patiesībā ir tie žetonu vakari.
Redz, tas, ka tu saproti, ka šķīstošā tēja laikam ir krietni draņķīgāks dzēriens par ekskluzīvu balto tēju, vēl nenozīmē, ka tu esi ar kaut ko labāks par tiem, kas to šķīstošo dzer.