Man, protams, patīk, ja man jautā padomu par to, kā labāk rīkoties...
Bet man ļoti ļoti nepatīk, ja jūtu, ka cilvēks rīkosies tā kā es ieteicu - nevis tāpēc, ka uzskatīs, ka tā ir pareizāk, bet tikai tāpēc, ka es ieteicu - jo es taču zināšot labāk.
Noteikti - un es arī zinu vairāk par visiem konkrētā cilvēka dzīves apstākļiem, par visiem sīkumiem, kas būtu svarīgi konkrētā lēmuma pieņemšanai... Es dzirdu, ko man saka, un saprotu, ka stāstītais ir ļoti vienpusējs - bet cilvēks taču pats to neredz un nespēj man dot to informāciju, kas vienpusējā stāstā iztrūkst.
labāk nemaz nedomāt par to, kāpēc kādam mans padoms šķiet ļoti labs un vērtīgs, ja pati jau nu pavisam neesmu tas līdzsvarotākais un sakārtotākais cilvēks pasaulē.
var jau būt, ka tu spēj paskatīties uz problēmu no cita skatpunkta un savā ziņā atvērt otram acis. bet ar tiem padomiem...kur garantija, ka arī pats neskaties uz to visu šķībi? varbūt citiem tiešām vajag kādu, kas izlemj viņu vietā un kam vēlāk [kaut vai klusītēm] uzvelt vainu par kārtējo neveiksmi.