cilvēki ir dīvaini.
labāk nemaz nedomāt par to, kāpēc kādam mans padoms šķiet ļoti labs un vērtīgs, ja pati jau nu pavisam neesmu tas līdzsvarotākais un sakārtotākais cilvēks pasaulē.
var jau būt, ka tu spēj paskatīties uz problēmu no cita skatpunkta un savā ziņā atvērt otram acis. bet ar tiem padomiem...kur garantija, ka arī pats neskaties uz to visu šķībi? varbūt citiem tiešām vajag kādu, kas izlemj viņu vietā un kam vēlāk [kaut vai klusītēm] uzvelt vainu par kārtējo neveiksmi.